Pirmie, kas sāka nodarboties ar heroīna pārdošanu Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā, bija viesnīcās dzīvojošie irāņi. Daži no viņiem bija politiskie bēgļi, kurus agrākie valsts slepenie dienesti vairs nevajāja.

1992. gadā Bulgārijā sākās heroīna epidēmija, jo ar narkotiku tirdzniecību sāka nodarboties arī Bulgārijas pilsoņi.

Pieredzējušie narkomāni heroīnu injicēja, bet jaunpienācēji marihuānas vietā sāka to smēķēt. Pastāvēja uzskats, ka šādā veidā heroīns nav kaitīgs un neizraisa atkarību. Tādējādi arvien vairāk jauniešu pārgāja no marihuānas smēķēšanas uz heroīna smēķēšanu un pēc tam uz heroīna injicēšanu.

Režisores Janas Titovas mākslas filma “A Dose of Happiness” (“Doza laimes”), kas skatāma "LMT Viedtelevīzijā", stāsta ne tikai par 90. gadu Bulgāriju, bet arī filmas galvenās varones Veselas cīņu pret atkarību no heroīna. Tas ir stāsts par laimes meklējumiem, bet elles atrašanu, stāsts par mīlestības atrašanu un dzīves sagraušanu. Visbeidzot tas ir arī stāsts par ģimeni un cilvēcību, jo ģimene ir kopā ar Veselu arī viņas dzīves grūtākajos brīžos. Veselai izdevās atbrīvoties no narkotiku atkarības, pēc vairākiem gadiem Bulgārijā visi viņu pazina kā veiksmīgu žurnālisti Veselu Totevu.

Kā kādā intervijā norādīja Vesela, deviņdesmitajos gados viņa spēra vienu nepareizu soli un nolēma sevi narkotiku atkarībai. Viņa kļuva par narkomāni kādā klubā, kur viņas draugs ļāva viņai uzsmēķēt.

"Smēķē, tas ir heroīns, no šodienas tu par to maksā," nākamajā reizē teica narkotisko vielu tirgotājs. Šajā laikā viņas meitai Valentīnai bija tikai trīs gadi.

2002. gada 1. janvārī Vesela pārstāja lietot narkotikas, taču astoņu gadu laikā viņa izgāja caur elli.

Veselas lomu mākslas filmā “Doza laimes” spēlē viņas meita Valentīna Karoleva. Vesela pēkšņi aizgāja aizsaulē 2019. gada martā, nesagaidot filmas pirmizrādi.

Mākslas filma “Doza laimes” ļoti reālā un spēcīgā veidā parāda Veselas cīņu ar heroīnu, norāda Valentīna.

“Labdien, mamm! Šī ir pirmā vēstule, ko esmu uzrakstījusi savā dzīvē. Es pat nezinu, kā sākt, bet man ir tik daudz, ko tev pateikt... Tu jau dažus mēnešus esi ārpus manas dzīves. Tie ir mēneši, kas man lika saprast, kāpēc ar mums notika tie septiņi gadi, kuros laimes meklējumi tevi pārvērta par ieslodzīto un man bija jāaug ātrāk nekā citiem bērniem,“ savā vēstulē Veselai raksta Valentīna.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".