Filma “1960. gada meitenes” vēsta par tām vēstures lappusēm, kas paliek lielo notikumu aizkulisēs, izstāstot šo stāstu caur konkrētu sieviešu dzīvēm. Ik gadu 21. martā notiek skolotājas Lapaines klases audzēkņu salidojums. Pirms divdesmit pieciem gadiem režisore U. Celma uzņēma filmu ar tādu pašu nosaukumu – “1960. gada meitenes”. Arī tolaik salidojuma galds bija klāts ar dzērieniem, kūkām un saldumiem. Kā ik gadu. Ik gadu tapis arī tradicionālais klases foto. Šodien šīs agrākās meitenes ir mātes, tantes un vecmāmiņas. Viņu likteņi ir mainījušies, bet kā ar viņām pašām?

“Tas ir stāsts par manām klasesbiedrenēm, pilnīga un totāla sociālisma bērniem, vidi, kur mēs uzaugām, mūsu jaunību un to, kas esam šodien. Par viņām neraksta avīzēs un nerunā masu medijos. Viņas ir redzamas fonā.

Mēs zinām, ka viņas eksistē, bet tas arī viss. Viņas ir savas paaudzes sievietes, dažas no daudzajām, kuras pārstāv sava dzimuma likteni. Paaudze, kuras dzīvē ritēja divās pilnīgi atšķirīgās sistēmās. Šo sistēmu mantojums tika nodots nākamajām paaudzēm. Tas ir par sievietēm, kuru galvenā funkcija bija ģimenes veidošana un bērnu audzināšana. Tieši viņas strādāja algotu darbu, gatavoja ēdienu, tīrīja, mazgāja un stāvēja garās rindās, lai nopirktu desu. Vai viņām izdevās realizēt savus sapņus un savu potenciālu kā sievietēm un kā personībām?” filmu “1960. gada meitenes” piesaka U. Celma. Producents – Matīss Kaža. Filmā skan Mārtiņa Brauna mūzika.

Una Celma (1960) jau divdesmit piecus gadus darbojas kino nozarē, veidojusi vairākas atzinību guvušas dokumentālās filmas un spēlfilmas, bijusi arī montāžas režisore, producente un scenāriju autore. Viņas dokumentālā filma “Olu kundze” (2000) saņēmusi vairākus nozīmīgus starptautiskus apbalvojumus.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".