Līdz 30. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs novērtējama Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) Ādama Mickēviča institūta Varšavā un Lodzas Mākslas muzeju organizētā izstāde “Vaclavs Špakovskis. Rīgas piezīmju grāmatas”. Tā veltīta poļu ģeometriskās abstrakcijas pioniera, arhitekta un inženiera Vaclava Špakovska (Wacław Szpakowski, 1883–1973) darbībai, atzīmējot viņa 140 gadu jubileju un 50. nāves gadadienu.

Mākslinieks dzimis Varšavā, bet 1897. gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu, kur 1902. gadā sāka studēt arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad Rīgas Tehniskā universitāte). Līdztekus studijām jaunietis interesējās par meteoroloģiju un pētīja tādas atmosfēras parādības kā viesuļvētras un cikloni, pierakstot faktus un novērojumus piezīmju burtnīcās.

Drīz pēc studiju beigšanas 1911. gadā viņš atgriezās Polijā un sāka strādāt par arhitektu un būvinženieri, bet brīvajā laikā turpināja zīmēt.

LLMC vadītāja Solvita Krese izstādes atklāšanā iezīmēja: “Iespējams, ka daudzi, kuri seko mūsu darbībai, varētu jautāt: “Kas tad te ir tāds laikmetīgs?”, kāpēc laikmetīgās mākslas centrs ir veidojis šādu izstādi. Te man gribētos vērst uzmanību uz vienu no mūsu izteiktiem darbības virzieniem, proti – vēsturisko izpēti. Ne tikai to, bet arī vēlmi atklāt nezināmās vēstures šķautnes, izcelt autorus, kuri ir bijuši mazāk zināmi un mūsuprāt nenovērtēti, nepietiekami izcelti. Pārsvarā mēs šo izpētes darbu veicam, strādājot ar Latvijas māksliniekiem. Te varētu parādīties otrs jautājums: “Kāpēc Špakovskis?”, šis poļu modernisma pionieris, šis unikālais mākslinieks. Atbilde ir ļoti vienkārša.

Šī mākslinieka unikālais rokraksts un pieeja mākslai jau labu laiku pirms modernisma un abstrakcionisma sākuma ir veidojusies tieši Rīgā. Man ir tik aizkustinoši skatīties viņa dienasgrāmatās, ka blakus visiem šiem ģeometriskajiem aprēķiniem un formulām parādās ļoti reālistisks Rīgas panorāmas zīmējums.

Rīgai viņa sirdī ir bijusi īpaša nozīme un šīs dienasgrāmatas viņš ir glabājis līdz pat mūža beigām.”

Aci pret aci ar līniju

Kopš 1920. gadiem Špakovskis radīja zīmējumus un kārtoja tos sērijās, kas apzīmētas burtiem A, B, C, D, E un F, kuru izcelsme meklējama viņa agrīnajās piezīmju burtnīcās. Līniju zīmējumos atspoguļoti viņa novērojumi par arhitektūru un apkārtējo dabu. Viņš atbrīvojās no zīmējumiem, kuros bija redzamas nejaušas līniju kombinācijas, nevis viņu interesējošās lineārās formas, un sagrupēja atlikušos darbus pēc noteiktas sistēmas. Katras sērijas pamatā ir citi organizatoriski principi, bet ikvienu no tām raksturo formu lineāra nepārtrauktība, kuru daiļrades attīstības gaitā papildina arī spirāles ieviešana atsevišķā sērijā.

Tādējādi katram izstādes apmeklētājam ir iespēja izspēlēt redzes spēli: sekot konkrētas līnijas gaitai zīmējumā un attapties, ka gan savienojuma, gan pārtraukuma vietas ir apbrīnojamā harmonijā, savstarpējā, izsvērtā proporcijā, un kopējā simetrijā.

Sekojot Špakovska līnijas attīstībai gadu gaitā, alegoriskā līmenī varam novērot cilvēka novecošanas stāstu. Gluži kā rakstniekam veltītā muzejā redzēsim viņa rokraksta pārmaiņas. Tomēr Špakovska gadījumā vēlīno darbu iekšējie kontrasti nav tik asi – arī šajos zīmējumos un uzmetumos vēl arvien turpinās konkrētības, precizitātes un secīgi izkārtota vizuālā nodoma stiprināta līnija.

Neraksturīgi ierastajai muzeju praksei, šajā izstādē Vaclava Špakovska ģeometriskos risinājumus var pārbaudīt ne tikai ar acīm, bet arī ar pirkstiem. Māksliniece Estere Betija Grāvere izstādes dizainā iekļāvusi taktilus līniju kārtojumu paraugus.

Pateicīgs apstāklis ir no Latvijas Bankas simtgades izstādes “Vērtību zīmes” mantojumā palikusī papildus siena un aizdarītie stikla atsegumi uz grīdas. Telpas koncentrētība, baltā toņa dominance labāk palīdz pilnībā pievērsties konkrētajam darbam, tā iegrimstot vienlaikus askētiskajos un sarežģītajos līniju kārtojumos. Iespējams, tieši tādēļ ekspozīcijas atrašanos telpā modificējusi arī arhitekte – Līva Kreislere.

Pieticības rezultāti

Par Vaclavu Špakovski Polijā uzzināja tikai aizvadītā gadsimta 70.-tajos gados, kad mākslinieka meita, gleznotāja Anna Špakovska-Kujavska daļu no tēva darbiem parādīja leģendārajam Lodzas Mākslas muzeja direktoram Rišardam Staņislavskim (Ryszard Stanisławski, 1921-2000). Viņš bijis pilnīgi pārņemts gan ar darbu kvalitāti, gan ar faktu, ka tie nekur iepriekš nav tikuši izstādīti. 1978. gadā, jau piecus gadus pēc Špakovska nāves, Staņislavskis iekļauj mākslinieka darbus sevis vadītā muzeja izstādē. 1983. gadā viņa veikumu skatītāji novērtē poļu mākslai veltītā izstādē “Polijas klātbūtne” (Presences Polonaises) Pompidū centrā Parīzē. Pirmo Špakovska personālizstādi atklāj 1993. gadā Briselē, galerijā “Atelier 340”. Savukārt 2012. gadā viņa darbi iekļauti ekspozīcijā “Radot abstrakciju, 1910-1925” (Inventing Abstraction, 1910-1925) Modernās mākslas muzejā MoMA Ņujorkā.

Izstādes zinātniskajam konsultantam, Vaclava Špakovska mazdēlam Lukašam Kujavskim jautāju, vai vectēva mantojums Polijas mākslas izglītībā ir pietiekami uzsvērts, vai Špakovska vārds šobrīd ir vairāk zināms, nekā pirms tam.

“Es teiktu, ka ne pietiekami. Mēs šobrīd strādājam pie tā, lai to rekonstruētu. Viņš nebija mākslinieks – influenceris, kā šodien mēdz teikt. Varbūt pat par mākslinieku viņu būtu grūti nosaukt, drīzāk jāsaka, ka viņš bija vizionārs. Špakovskis necirkulēja pa 20. gadsimta sākuma mākslas citadelēm – Berlīni, Parīzi vai Londonu. Viņš strādāja pilnīgi paralēlā pasaulē. Tomēr es redzu, ka arvien vairāk un vairāk jaunus cilvēkus aizrauj Vaclava Špakovska darbi, viņa idejas. Tās top arvien svarīgākas. Es gan nevēlos kaut kā mākslīgi uzstutēt vectēva figūru, padarīt viņu lielāku, nekā viņš bija. Ticu viņa vīzijai.”

Lukašs Kujavskis uzsver, ka vectēvs bijis ļoti maiga rakstura, viena no viņa izteiktākajām īpašībām bijusi arī pieticība, taču tas nenozīmē, ka viņš nebūtu apzinājies savu darbu ietekmīgumu. Pirmā un Otrā pasaules kara sviestie pārbaudījumi nav mazinājuši viņa godīgumu, un, par spīti skarbajiem apstākļiem, abi ar sievu ne tikai izaudzināja četrus bērnus, bet arī nacistu rīkoto tīrīšanu laikā savās mājās slēpa ebrejus. Sapkovskis atbalstījis arī poļu pretošanās kustību Varšavas sacelšanās laikā, kaut arī ar nevarēja lepoties ar pārāk plašu rocību finanšu ziņā.

Vaclavs Špakovskis un "poļu gars"

Izstādes kuratori ir Inga Lāce, Jakubs Gavkovksis (modernās mākslas departamenta kurators Lodzas Mākslas muzejā) un Daniels Muzičuks (šī paša departamenta vadītājs). Vēršoties pie Daniela, vēlējos uzzināt, vai Špakovska māksla sniedz kādu īpašu raksturojumu par poļu radošo izteiksmi, kuru varētu nosaukt par “poļu garu”.

“Šajā jautājumā es neesmu esenciālists, proti, nedomāju, ka tāds “poļu gars” eskistē pats par sevi. Protams, eksistē kaut kādas mākslinieciskās tieksmes, sacīsim tā – atainot konkrētu ainavu, kas raksturo ģeogrāfisko vidi. Ir ļoti būtiski saprast, kāds bija agrīnais poļu avangards starptautiska mēroga uzlūkojumā. Špakovskis studēja Rīgā un tieši šeit attīstīja savu abstrakto izteiksmi. Vadošie poļu abstrkacionisti – gleznotājs Vladislavs Straminskis (Wladyslaw Strzeminski, 1893-1952) un skulptore Kataržina Kobro (Katarzyna Kobro, 1898-1951) arī nav pilnībā “tīri poļi”. Kobro ir dzimusi Rīgā, ar vācu un krievu asinīm, Straminskis ir dzimis poļu ģimenē, toties – Minskā. Ļoti ticams, ka galvenokārt runājis baltkrievu mēlē. Te mēs droši varētu pievienot arī Kazimiru Maļeviču (Kazimir Malevich, 1879-1935), poli, kurš dzimis Kijivā un kuru uzskata par krievu avangarda galveno reprezentētāju. Tad nu lūk – vai supremātisms ir krievu vai poļu novirziens? Vai varbūt – ukraiņu? Ir diezgan grūti strikti nodalīt kādas etniskas robežas Eiropas mākslas ainā pirms Otrā pasaules kara, kurš dažādas nācijas nošķīra daudz striktākos nodalījumos.”

Daniels Muzičuks norāda, ka Straminska un Kobro mākslinieciskie redzējumi sakņojās revolucionārās Krievijas mākslas izglītībā. Iegūtās zināšanas viņi “transplantēja” Polijas mākslas vidē, attīstot konstruktīvismu, kurā jaušas atšķirīgi, tomēr vienlaikus līdzīgi abstrakcionisma valodas meklējumi, kādus tos uzsāka krievu mākslinieki. Viņu tiecība allaž bija starptautiska, kosmopolītiska mēroga – kaut arī katrs no viņiem strādāja ļoti specifiskā vidē. Straminskis un Kobro, kuri neilgu laiku bija arī precējušies, nodibināja grupu “a.r.”, kuras darbība iesāka Lodzas Mākslas muzeja izveidošanu un kuras pamatmērķis bija vienotas, starptautiskas modernās mākslas kolekcijas apkopošana un uzturēšana.

Savukārt ar Jakubu Gavkovski pārrunājām dienasgrāmatas un piezīmju blociņu medijus kā Vaclava Špakovska ideju glabātājus. Vizuālās dienasgrāmatas šeit iezīmē vēl vienu jaunu, iepriekš neapjaustu izpratni par to, kā piefiksējam sev apkārt redzamo pasauli – Špakovska skices tomēr ir kas vairāk kā “tikai” skices, to tehniskās sarežģītības un izpildījuma daudzslāņainības dēļ.

“Šīs īsti nav skices klasiskā izpratnē, jo tās neraksturo kāda mākslas darba pirmās fāzes. Šie zīmējumi drīzāk ir liecības kam tādam, ko mēs šodien dēvējam par māksliniecisko izpēti (artistic research). Izstādē esam iekļāvuši četras piezīmju burtnīcas, kuras saistāmas ar viņa Rīgas periodu, un, gan tajās, gan arī pārējos periodos uzturētajās piezīmēs redzam viņa ārkārtīgi plašo interešu loku: mūziku, arhitektūru, meteoroloģiju... Viņš bija ļoti ieguldījies tajā realitātē, kas viņu iekļāva sevī. Zinot šo fonu, tas mums palīdz ieraudzīt Špakovska darbus kā sintēzes rezultātus. Nevis kaut ko, kas ir nošķirts no realitātes, bet kaut ko, kas iztiecas ārup no pašas realitātes. No vienas puses, mēs redzam kaut ko universālu, kas var apzīmēt pilnīgi visu, bet no otras puses, tas ir dziļas un precīzas dabas un arhitektūras izpētes galaprodukts. Ir ļoti liela privilēģija, ka mūsu rīcībā ir šī mākslinieka darbi un ka mēs varam izsekot viņa kā autora attīstībai gadu gaitā.”

Izstādē eksponētās Špakovska piezīmju burtnīcas liecina par poļu vizionāra intelektuālās un mākslinieciskās attīstības laiku un sniedz ieskatu viņa mūža projekta, traktāta “Ritmiskās līnijas” (1969) metodoloģijā. Dabiskas un komponētas skaņas, kā arī vizuālie motīvi, kas novēroti dabā un cilvēka radītā vidē – tie visi vienlīdz spēcīgi nodarbināja Špakovski, jo tie bija daļa lielāka veseluma, kuru viņš centās izprast. “Lineārajām idejām piemīt zināms “iekšējs” saturs, ko var atklāt, liekot skatienam sekot lauztās līnijas gaitai no viena lūzuma līdz nākamajam, sākot no zīmējuma sākuma punkta, gluži kā no atsevišķiem burtiem salikt rakstītus vārdus,” spriedis Vaclavs Špakovskis, un par šī sprieduma patiesumu varam pārliecināties, apmeklējot Latvijas Nacionālo Mākslas muzeju.