Aptaujas un balvas "Gada vēsturnieks Latvijā" mērķis ir popularizēt vēsturi un pievērst sabiedrības uzmanību vēsturnieku devumam iepriekšējā gadā, taču šoreiz balvas saņēmēja ir izvēlējusies no tās atteikties, lai izmantotu iespēju pievērst plašākas sabiedrības uzmanību situācijai vēstures zinātnē Latvijā.

Vairākums aptaujas dalībnieku, kuru šogad jau 12.reizi rīkoja Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, arī šoreiz atkārtoti ir izcēluši vēsturnieces Inetas Lipšas darbu. Gan iepriekšējā aptaujā, kad tika izvēlēts "Gada vēsturnieks 2021", gan šogad - daudzi tās dalībnieki ir novērtējuši vēsturnieces uzņēmību un drosmi runāt un rakstīt par neērtām tēmām.

Pēc Lipšas paustā, šo nomināciju "Gada vēsturnieks" cilvēki parasti uztver kā apliecinājumu, ka vēstures izpētē "mēs ejam stāvus gaisā". Vēsturniece akcentē, ka nevēlas izlikties, ka Latvijas valstī ar vēstures zinātni viss ir kārtībā. Viņa arīdzan nevēlas turpināt uzturēt ilūziju, ka Latvijas politiķi nodrošina valsts finansējumu, lai vēsturnieki strādātu, pētot Latvijas pagātni.

"Parasti balsotāji redzējuši izdotās grāmatas. Man tās pagājušajā gadā bija divas - "Latvijas Bankas vēsture 1922-1940" un "Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture, 1922-1934". Ne viena, ne otra nav tapušas, pateicoties lieliskajam - pēdiņās - finansējumam, ko deputāti un ministri ir atvēlējuši. Precīzāk būtu teikt: noskauduši - Latvijas vēsturei un kopumā - humanitārajām zinātnēm Latvijā," pauž vēsturniece.

Raksturojot situāciju Latvijas vēstures zinātnē, vēsturniece uzsver, ka vēstures izpēte drīzāk nenotiek, kā notiek, bet ilūziju par to, ka vēstures izpēte notiek, uztur politiķu organizētās publiskās diskusijas, kurās piedalās arī vēsturnieki un runā par jebkuru tēmu, ko politiķi piedāvājuši.

"Visi diskusiju dalībnieki parasti apliecina: jā, jā, mums vajag pētījumus par okupācijas laiku 20.gadsimtā, mums vajag par iepriekšējiem gadsimtiem. Tā dedzīgā gaisotne it kā paredz, ka kaut kur otrajā plānā vēsturnieki katru darbadienu to vagu dzen uz priekšu - katrs savā laika periodā, katrs savā tēmā, kā tam normāli vajadzētu notikt. Bet - Latvijas valstī tā otrā plāna vienkārši nav! Karalis ir kails! Saeimas un valdības un ministriju jeb nozaru administratori Latvijas valstī ir izveidojuši tādu zinātnes sistēmu, ka tā neapmaksā zinātnieku ikdienas darbu ne viduslaiku vēstures, ne agro jauno laiku vēstures, ne jauno laiku vēstures, ne 20.gadsimta vēstures izpētē," skaidro Lipša.

Viņa akcentē, ka līdzšinējās un tagadējās Saeimas, valdības un nozaru administratori apzināti iznīcina vēstures zinātni Latvijā, jo, kā citādi vērtēt faktu, ka Latvijas Zinātnes padomes administrētajā pēdējā zinātnisko projektu konkursā finansējumu izpētei piešķīra tikai 7% no iesniegto projektu skaita. Vēsturniece uzsver, ka šāda negatīvā prakse turpinās jau gadiem. Rezultātā, piemēram, Latvijas vēstures institūtā pēdējos gados ir atlaista virkne vēsturnieku.

"Ja kādam šķiet, ka mēs ikdienā uz priekšu dzenam pagātnes izpētes vagu viduslaikos, agrajos jaunajos laikos, jaunajos laikos un jaunākajos laikos, respektīvi, pētām pagātni no brīža, kad šeit parādījās rakstītie vēstures avoti, līdz valsts atjaunošanai 1991.gadā, tad - ziniet, nekas tāds nenotiek," atzīmē vēsturniece.

Lipša savā darbā ir pievērsusies Latvijas vēsturē līdz šim maz aplūkotām sociālām realitātēm, kas atklāj daudz nezināma par sabiedrību un tās ikdienu Latvijā pirms Otrā pasaules kara un padomju okupācijas laikā.

Patlaban vēsturniece strādā zinātniskajos projektos, kas pēta sociālo politiku pret viendzimuma subkultūru padomju okupācijā (1954-1991) Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūtā un sieviešu vēsturi starpkaru Latvijā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā.

2022.gadā iznāca apjomīgs Inetas Lipšas darbs "Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā, 1922-1934", kas tapis ar Fridriha Eberta fonda atbalstu, kā arī Latvijas Bankas 100 gadu jubilejai veltīts zinātnisks izdevums "Latvijas Bankas vēsture 1922-1940".

Arī pērn aptaujā par gada vēsturnieku tika izvēlēta Lipša, savukārt 2020.gadā - Andrejs Gusačenko. 2019.gadā atkārtoti par gada vēsturnieku kļuva Ēriks Jēkabsons, 2018.gadā - Uldis Neiburgs, 2017.gadā - arheoloģe Elīna Guščika, 2016.gadā - Jānis Taurēns, 2015.gadā - Harijs Tumans, 2014.gadā - Gustavs Strenga, 2013.gadā - Aivars Stranga, 2012.gadā - Ēriks Jēkabsons. Par pirmo gada vēsturnieku Latvijā 2011.gadā kļuva Kaspars Zellis.

Atgādinām, ka atteikšanās no apbalvojuma kultūras nozarē ar īpašu rezonansi sabiedrībā uzvilnīja, kad aktrise Marija Luīze Meļķe nepieņēma Nacionālā kino balvas “Lielais Kristaps” stauteti par savu darbu Matīsa Kažas filmā “Neona pavasaris”, paskaidrojot, ka būtu liekulīgi saņemt valsts finansētu balvu par tāda varoņa attēlojumu, kuru valsts neaizstāv. Meļķe filmā attēloja meiteni, kura iemīlas sava dzimuma vienaudzē.