Bernāla sarunā ar žurnālu "Privātā Dzīve" atzīst: "Esmu ļoti apbēdināta, sarūgtināta un vīlusies par tiesas secinājumiem, un es tiem nepiekrītu. Tiesvedība vēl nav noslēgusies, jo spriedums nav stājies spēkā. Spriedumu ir iespējams pārsūdzēt Augstākajā tiesā, ko es arī darīšu."
"Visgrūtāk laikam man ir atzīt sev, savām meitām, vecākiem un citiem, ka varēju nonākt šādā situācijā.
Ka apprecēju šo cilvēku, un tā bija mana izvēle. Ka klusēju, jo bija kauns atzīt to publiski. Ka esmu sieviete, kuru pazemo vīrietis, kas kontrolē visu un visus ar savu ietekmi un naudu. Ka tik ilgi to pieļāvu un negāju prom. Ka baidījos, jo man bija neērti, un nezināju, kā tikt galā ar to. Ka iekritu uz uzmanības apliecinājumiem, žilbinošu aplidošanu, dāvanām, vārdiem. Ka neskatījos tuvāk, jo bija tik viegli ļauties. Ka vientuļai divu bērnu mātei, kura bija pilnībā atdevusi sevi darbam, bija tik reibinoši tādi uzmanības apliecinājumi no vīrieša, kurš varētu dabūt jebko. Es, sieviete, kura pati sludināja visām Latvijas sievietēm žurnāla "Cosmopolitan" lappusēs par neatkarību, bezbailību un sieviešu spēku... Un pati tik drausmīgi kritu par upuri šādā situācijā un neatzinu to, bet turpināju smaidīt un teikt, ka viss lieliski, un nešķirties. Jo kauns, bailes, pazemojums..."