Katra gada pirmie mēneši vienmēr ir bijis laiks, kad mēs visi kopā un katrs no mums kaut uz brīdi apstājamies. Atceramies, izvērtējam, pārdomājam. Gads izdzīvots, kāds tas bija? Ko sagaidām no šī gada? Ko esam paņēmuši no pagājušā gada?
Katram uz šiem jautājumiem ir savas atbildes, savi stāsti un savs vērtējums. Mana iespēja ir ne tikai par piedzīvoto pastāstīt, bet arī parādīt fotogrāfijās. Arī šoreiz. Es tikai varu pastāstīt un parādīt savas 2022. gada garumā gūtās un izdzīvotās sajūtas, vēlreiz pārskatot iepriekšējā gadā tapušās fotogrāfijas. Es tikai varu mēģināt kaut daļu no savām sajūtām mēģināt nodot jums. Gads pagāja kara zīmē.
Kad beidzās 2021. gads, mēs viens otram vēlējām un ticējām, ka nākamais, 2022. gads, jā, tas būs labāks. Bija tās gaišās nojautas, ka, kovida laikam ejot uz beigām, pasaule atvērsies, ka atkal būs mūzika, koncerti, pasākumi. Un tad - karš. Un tomēr. Varbūt vēsturnieki man pateiks pretējo, bet, manuprāt, pasaulē vienmēr kaut kur ir bijis karš vai kari. Tomēr viena lieta ir, ja tas notiek kaut kur tālu, aiz jūrām, aiz kalniem, pavisam savādāk mēs to izjūtam, kad tas notiek tepat līdzās. Tomēr arī šādā realitātē mūzikas pasaule neapstājās, un tas ir pareizi.