Katram uz šiem jautājumiem ir savas atbildes, savi stāsti un savs vērtējums. Mana iespēja ir ne tikai par piedzīvoto pastāstīt, bet arī parādīt fotogrāfijās. Arī šoreiz. Es tikai varu pastāstīt un parādīt savas 2022. gada garumā gūtās un izdzīvotās sajūtas, vēlreiz pārskatot iepriekšējā gadā tapušās fotogrāfijas. Es tikai varu mēģināt kaut daļu no savām sajūtām mēģināt nodot jums. Gads pagāja kara zīmē.

Kad beidzās 2021. gads, mēs viens otram vēlējām un ticējām, ka nākamais, 2022. gads, jā, tas būs labāks. Bija tās gaišās nojautas, ka, kovida laikam ejot uz beigām, pasaule atvērsies, ka atkal būs mūzika, koncerti, pasākumi. Un tad - karš. Un tomēr. Varbūt vēsturnieki man pateiks pretējo, bet, manuprāt, pasaulē vienmēr kaut kur ir bijis karš vai kari. Tomēr viena lieta ir, ja tas notiek kaut kur tālu, aiz jūrām, aiz kalniem, pavisam savādāk mēs to izjūtam, kad tas notiek tepat līdzās. Tomēr arī šādā realitātē mūzikas pasaule neapstājās, un tas ir pareizi.

Nenoliedzami, arī pie mums Latvijā jau sen notiek visaugstākā līmeņa mūzikas pasākumi un var tikai apbrīnot šo pasākumu rīkotāju apņēmību un spējas. Mūzikas pasākums jau nav tikai mākslinieki uz skatuves, tas ir arī skaņa, gaismas, skatuves konstrukcijas, loģistika, visbeidzot klausītājs ar savu maku kā galvenais vērtētājs. Tomēr nebūtu pareizi ieslīgt pašapmierinātībā un visu, kas notiek pie mums, mūsu zemē, pasniegt kā vislabāko. Absolūti lielākā daļa no mūsu zemē notiekošo pasākumu apmeklētājiem nebrauc uz citām valstīm un neredz, kas notiek tur, kādi pasākumi tiek rīkoti citur. Mūzikas pasākumus nerāda tiešraidēs, arī koncertu ieraksti ir drīzāk izņēmumi nekā likumsakarība. Tieši tāpēc es esmu šeit ar savu redzējumu caur fotoaparātu un savu izpratni par mūzikas pasākumiem. Tikai un vienīgi mans viedoklis.

Pēc divu gadu kovida pauzes pasaulei atkal atvērās Glastonberijas festivāls

Nemanāmi jau pagājuši pieci gadi kopš 2017. gada, kad pirmo reizi biju Glastonberijā. Toreiz man nebija pat ne mazākās domas, ka došos uz turieni vēlreiz, jo ne jau tikai Glasto notiek visaugstākās raudzes festivāli. Par 2022. gada Glastonberijas festivālu būtu jāstāsta trīs daļās. Vispirms par pašu festivālu, vietu, sadzīvi, uzdzīvi, cilvēku brīvību, jo festivāls, tas vispirms ir brīvība. Tad par mūziku festivālā un tad kā par daļu no šīs mūzikas - sers Pols Makartnijs (Sir Paul McCartney). Šoreiz nē. Šoreiz tieši sera Pola Makartnija uzstāšanās manā vērtējumā bija Glastonberijas '22 galvenais notikums. Episks koncerts, prātam neaptverami viesi uz skatuves kopā ar seru Polu Makartniju. Tāpēc par šo koncertu ir atsevišķs stāsts, atsevišķa fotoreportāža. Arī par šo fotoreportāžu var būt atsevišķs stāsts.

Vispār, kā ir organizēts fotogrāfu darbs Glastonberijas festivālā, tātad arī mans, es varētu stāstīt mūsu fotogrāfiem un pasākumu fotogrāfu vadītājiem ilgi un daudz. Arī par to, kā tapa sera Pola Makartnija koncerta fotoreportāža. Ir pagājuši deviņi mēneši kopš šī episkā sera Pola Makartnija koncerta Glastonberijas festivālā '22. Un, jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk es aizdomājos, ka sajūtu līmenī nekas nemainās. Vai kādā radiostacijā atskan kāda bītlu dziesma, vai ir jāpārskata vai jāpārlasa raksti par Glastonberiju, atkal un atkal uzpeld atmiņā šīs vairāk nekā trīs stundas pie festivāla galvenās Piramīdas skatuves.

Es necitēšu visus tos epitetus, kādi par šo uzstāšanos bija un ir angļu presē, pietiks ar vienu: "all-time ever".

Un tad ir jautājums: bet kur ir latviešu par mūziku rakstošie un zinošie žurnālisti? Kāpēc par šādiem mūzikas notikumiem, par kuriem atcerēsies un runās vēl gadu desmitus, pie mums ir pilnīgs klusums? Tāpēc, ka Glastonberijā nu jau cik gadus nav neviena latvieša? Atgādināšu, ka līdz šim Glastonberijas festivālos dažādos gados ir spēlējuši Prāta Vētra un Dagamba, tas arī viss... Protams, ir daudzi un dažādi iemesli, kāpēc mēs tur neesam, vispirms jau tāpēc, ka mēs neesam un nevaram būt angļi, bet galvenokārt tāpēc, ka nav jau kam būt.

Mūsu mūziķu kvalitāte vienkārši nav atbilstoša šādu pasākumu līmenim, un mēs diemžēl labāk izvēlamies paši sev iestāstīt, ka pie mums viss ir kolosāli, forši un neko nevienam vairāk nevajag.

Ir dažādi e-faktori, dažādas e-vīzijas, kur nokļuvušie jau tiek pasniegti kā vēl mazliet un tūlīt būs gatavi pasaules zvaigznes. Tikai diemžēl nekas no tā visa tālāk par Latvijas robežām nenokļūst un katru reizi, kad notiek jebkāda salīdzināšanās ar citu zemju izpildītājiem, atkal ir kārtējā vilšanās un gaudas par to, ka šoreiz mūs nesaprata, bet nākamajā reizē gan mēs viņiem visiem parādīsim īsto mākslu.

Atgriežamies pie sera Pola Makartnija koncerta. Daži fakti. Koncerta dienā viņš bija 80 gadus un vēl vienu nedēļu vecs. Koncerta ilgums - trīs stundas un vēl kādas minūtes. Protams, viņš neskrēja pa skatuvi kā Billija Eiliša (Billie Eilish) dienu iepriekš, bet arī nesēdēja, bet, ja sēdēja, tad pie klavierēm.

Interneta dzīlēs ar grūtībām, bet ir atrodams šā koncerta pilns ieraksts privātai lietošanai, patiesiem mūzikas cienītājiem iesaku to izdarīt.

Parasti koncertos ir dažādi kāpinājumi, kulminācijas, aktīvākas daļas, mierīgākas. Šajā reizē viss notika pat pārāk vienkārši - kā sers Pols Makartnijs iznāca uz skatuves, pamāja visiem ar roku, ne labdien, ne labvakar... un sāka uzreiz ar "Can't Buy Me Love", paceļot visus virs zemes... Kā pacēla virs zemes, tā nolaida atpakaļ tikai pēc jau minētajām vairāk nekā trim stundām.

Trīs stundas ilgs lidojums pa bītlu pasauli šodienas realitātē. Īpašie mirkļi bija "I've Got a Feeling", kopīga dziedāšana ar Džonu Lenonu (John Lenon) nu tikpat kā tiešsaistē... (šīs dziesmas ieraksts ir brīvi pieejams BBC Music kanālā). Kā sers Pols Makartnijs vienkārši pieteica savus skatuves viesus - "uzaicināju savus draugus un paldies, ka viņi piekrita atbraukt". Man blakus stāvošie angļi pēc šo viesu pieteikšanas un viņu uznākšanas uz skatuves gandrīz noģība. Viens pēc otra uznāca uz skatuves Deivs Grols (Dave Grohl) un Brūss Springstīns (Bruce Springsteen). Iesākumā Makartnijs spēlēja ar katru viesi divatā, lai beigās visi apvienotos prātam neaptveramā megazvaigžņu kopspēlē.

Sers Pols Makartnijs, Deivs Grols, Brūss Springstīns, visi uz vienas skatuves. Un, protams, koncerta nobeigumā "Hey Jude", vienotā kopkorī gluži kā mūsu Dziesmusvētkos.

Šis koncerts ieies rokmūzikas vēsturē. Par to runās un par to stāstīs bērniem. Kad īsi pirms došanās uz Glastonberiju es draugu lokā stāstīju par tuvāko nedēļu plāniem, kaut kā pateicu kā joku, ka vienu reizi dzīvē bītls ir jāredz. Viens no viņiem man atteica, ka es tagad runāju kā par Parīzi... Tagad varu pateikt, es neesmu redzējis Parīzi un arī nealkstu, ja reiz pasaule man deva šo iespēju redzēt bītlu un šādu viņa koncertu.

Fotoreportāža no episkā sera Pola Makartnija koncerta Glastonberijas festivālā '22

Ja iesākām par mūziku, tad par mūziku arī turpinām. Glastonberijas festivāls pilnīgi noteikti nav tikai galveno mākslinieku jeb hedlaineru uzstāšanās. Jā, tie bija īpaši spilgti. Piektdienas vakars ar Billiju Eilišu, Semu Fenderu (Sam Fender) un Robertu Plantu kopā ar Alisoni (Robert Plant & Alison Krauss), setdiena tikai un vienīgi sera Pola Makartnija zīmē, svētdiena ar Daienu Rosu (Diana Ross) un Kendriku Lamāru (Kendrick Lamar), un tas viss tikai uz festivāla galvenās Piramīdas skatuves (Pyramid Stage).

Glastonberijas festivāls ar savu neaptveramo piedāvājumu uzdod katram atrisināt visnepatīkamāko rēbusu - ir jāizvēlas nevis ko redzēt, bet ir jāizvēlas, ko neredzēt. Festivāla apmēri ir pārāk lieli, lai varētu ātri pāriet no viena puskoncerta un citu puskoncertu. Patērētais laiks ir pārāk liels, lai to darītu. Ideālais variants būtu, ja viņi draudzīgi uzstātos cits pēc cita, bet tad šis pasākums nekad nebeigtos un tad tas vairs nebūtu Glastonberijas festivāls.

Arī šoreiz, tāpat kā manā pirmajā Glastonberijas reizē, bija liels prieks par redzēto un liela sāpe par neredzēto.

Mākslinieki Glastonberijas festivālā '22

Saka, ka par gaumi nevajag strīdēties, jo pareizi saka tie, kuri saka, ka nav labas un sliktas gaumes - ir mana un cita.

Es vienmēr esmu klausījies, fotografējis un pieņēmis visdažādāko mūziku, gan operu un repu, gan blūzu un pilnīgu melno metālu. Tāpēc uz pēdējās dienas noslēdzošo mākslinieku Kendriku Lamāru jau gāju vairāk ar domu izbaudīt noslēguma koncertu. Iejuku lielajā skatītāju laukumā starp angļiem, skatījos aptuveni no pūļa vidusdaļas, foto tuvplāni šoreiz izpalika.

Pirms pieciem gadiem Glastonberijas festivālu noslēdza mums labi zināmais Eds Šīrans (Ed Sheeran), tas tiešām bija festivāla noslēguma koncerts. Šoreiz bija kaut kas starp neizpratni un vilšanos.

Protams, es apzinos, ka neesmu neglābjams repa fans, bet šoreiz pietrūka kaut kā pārāk daudz. Tad, kad bija skaidrs, ka piepešais klusums nozīmē to, ka uzstāšanās ir beigusies, palika sajūta, ka kaut kā pietrūka.

Ejot uz telšu pilsētiņu, ieklausījos apkārtējo sarunās un sapratu, ka ne man vienīgajam palika tāda nepiepildīta pēcgarša. Jau tad es aizdomājos, ka reps nav un nebūs šādu pasākumu galvenā stīga. Kā viena dienas uzstāšanās - jā, kā savu elku fanu pulcēšanās - jā, kā šādu pasaules lielāko mūzikas festivālu galvenais mākslinieks - nē. Bet, kā jau teicu, par gaumi nav jāstrīdas.

Glastonberijas festivāls nav tikai mūzika, tā ir arī atpūta, izklaide, jauni draugi, jaunas tikšanās. Par to visu, kas notiek piecu dienu garumā, var mēģināt stāstīt, bet labāk to parādīt fotogrāfijās.

Glastonberijas festivāls fotogrāfijās

Visam ir savs sākums, visam ir beigas. Jau braucot atpakaļ uz Latviju, aizdomājos: kas pēc šā pasākuma varētu būt skatāms Latvijā? Cik ātri es varēšu ieslēgties atpakaļ Latvijas mūzikas pasākumos tā, lai visu laiku galvā nenotiktu nevajadzīga salīdzināšana, šeit un tur? Un tagad, kad ir pagājuši vairāki mēneši pēc pagājušā gada mūzikas sezonas, mans secinājums ir, ka arī Latvijā notiek lieliski pasākumi.

No atsevišķiem koncertiem "Prāta Vētras" koncerttūre, lai ko censtos runāt un aprunāt, bija un paliek pagājušā gada galvenais mūzikas dzīves notikums Latvijā. Jā, es arī piekrītu tiem, kuri saka, ka jaunu hitu ražošanas tempi ir samazinājušies.

No pēdējiem diviem albumiem man tā pa īstam ir aizķērušās "Dieva kamanas", vairāk... Jā, ir lipīgas un skanīgas dziesmas, "Tautumeitas", kā vienmēr, bija lieliskas, bet joprojām klausītājus virs zemes paceļ "Četri krasti", "Spogulītis", un, ja kādam vēl par maz, tad gaisā palaiž "Lidmašīnas". Un tad ir jautājums - ko vēl mēs gribam no šiem puišiem? Katram pienāk laiks, kad jauni darbi vairs tā nerodas. Galu galā neviens vairs negaida jaunus hitus no sera Pola Makartnija, viņš savu sen jau ir izdarījis. Es negribu teikt, ka no "Prāta Vētras" nav jāgaida jauni hiti, bet ir jāpieņem, ka, iespējams, labākie jau ir radīti. Un es, tāpat kā visi, būšu priecīgs pateikt sev: jā, es kļūdījos, re, kā šiem puišiem vēl ir iekšā. Kas gan ir skumīgi, ļoti iespējams, ka koncerts Jelgavas pļavā bija pēdējais šajā vietā, vismaz uz to netieši norāda publiskā telpā esošā informācija. Ja nu tā būs, tad atliks visiem pieņemt, ka "Prāta Vētra" uz Jelgavas pils fona jau ir vēsture.

"Prāta Vētra" Jelgavā

Tā salikās apstākļi, ka dažas dienas pēc "Prāta Vētras" Jelgavas koncerta pabiju Solnā un piepildīju vienu no saviem līdz tam nepiepildītajiem sapņiem - "The Rolling Stones" koncerts. Un, protams, ja vienā nedēļā ir redzēti divi šādi koncerti, tad bez salīdzināšanas neiztikt. Jā, rollingi jau sen nav nekādi jaunieši, un atliek tikai brīnīties, kā viņi ar seru Miku Džegeru (Sir Mick Jagger) priekšplānā uz kaut ko tādu joprojām ir spējīgi. Kādi viņi bija pirms gadu desmitiem, tādi ir arī šodien. Koncerts, kura laikā laiks apstājās.

Vēl viena piezīme par šo koncertu - mazliet pārsteidza vienkāršums. Nekādas pirotehnikas, nekā lidojoša vai kādu citu pārsteidzošu efektu, kas nav retums šādos augstākā līmeņa koncertos. Laba video siena, sānu monitori, nepārspīlēta video grafika. Katrā brīvā brīdī uz video sienas rollingu klasika - mēle. Protams, viņi var un varētu atļauties visu, bet tad arī sapratu, ka viņiem neko vairāk nevajag. Viņi paši ir šovs un leģenda, viņus nekas nevar papildināt.

Nepārprotami, "Prāta Vētras" koncerti ir pasaules līmenim atbilstoši, bet vēl nav pienācis viņu laiks, vēl ir jābūvē megaskatuve, jāšauj gaisā raķetes, jāveido fantastiskas videografikas. Katram ir savs laiks.

Beidzot arī Latvijā atgriezās vasaras festivāli. Nepamatoti pārreklamēti kā gada lielākie notikumi. Protams, tās ir tikai un vienīgi rīkotāju tiesības noteikt, kā popularizēt un kā rīkot pasākumu, bet tomēr... Rīga nebūs Budapešta, vismaz pagaidām nav pazīmju, ka festivāls Rīgā varētu izaugt kaut vai līdz Sziget līmenim. Vēl jo vairāk bez telšu pilsētiņas. Mūzikas festivāls nav tikai viena vai dažu skanīgu mākslinieku koncerti, festivāls vispirms ir Brīvība. Latvijai ir jūra.

Un pilnīgi noteikti, ja būs jāizvēlas, kuru no festivāliem apmeklēt, vai vasaras vidū pilsētas centrā, kur vakarā atkal ir pilsētas bruģis, vai doties pēc Latvijas mērogiem tālāk, bet festivāla laiku pavadīt jūras krastā, man nav šaubu par liela braucēju skaita izvēli.

Bet katram pasākumam ir savs apmeklētājs, un lai notiek tā, ka to pietiek visiem.

"Laba Daba". Pasākums, kas jau cik gadus notiek vienā vietā, vienā formātā, vienā izmērā. Nav pārspīlēti daudz tūkstošu festivāla viesu, bet ir savs pastāvīgs apmeklētāju loks, kuri ir braukuši uz Ratniekiem un brauks atkal un atkal.

Brauc kopā ar bērniem un kopā ar vecākiem. Festivāls, kur ir ne tikai mūzika, bet arī visdažādākās nodarbes dažādiem vecumiem, vispirms jau bērniem. Risinājums ir vienkāršs kā pati pasaule - ja ir labi bērniem, ir labi arī vecākiem. Un pāri visam festivāla galvenā vizītkarte - ābeļdārzs. Pēdējos vārdus saprot tikai tie, kuri tur ir pabijuši. Un es nebūt nepārspīlēju, ka "Laba Daba" ir kā mazs, ļoti, ļoti, ļoti mazs Glastonberijas modelis Latvijā. Tas nav būtiskākais, ka nav lielu mākslinieku, nav daudz kas no tā, ko atļaujas un veido pasaules lielie festivāli. Toties "Laba Daba" ir aura, ir lieliski cilvēki, ir lieliska vieta, kur ir Brīvība.

"Laba Daba 2022", Ratnieki, ābeļdārzs un patiesa Brīvība

Katram ir savs redzējums uz notikumiem, man savs. Es negaidu atbalstu vai vērtējumu savam viedoklim, vienkārši parādu savas fotoreportāžas no pagājušā gada. Aicinu, tās skatot, domāt un plānot šo gadu. Jau tagad ir zināms, ka mūzikas pasākumi būs gan Mežaparka estrādē, gan Siguldas pilsdrupās, gan daudzās citās lieliskās vietās, gan Latvijā, gan pasaulē.

Tiekamies vasarā un mūzikā!