/nginx/o/2025/01/15/16597364t1ha739.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2023/05/17/15327806t1ha605.jpg)
Tikšanās ar teologu un domātāju Kasparu Simanoviču vienmēr izvēršas interesanta un saistoša. Ne tādēļ, ka viņš apburtu sarunbiedru ar sava intelekta spozmi (kaut gan var notikt arī tas). Drīzāk viņa klātbūtne ir rosinoša uz savu uzskatu ja ne pārvērtēšanu, tad pārkārtošanu gan. Un šādi prāta vingrinājumi kļūst īpaši aktuāli Lieldienu laikā, kad starp citām tradīcijām pamanām arī kristīgās vēsts starpšķirtni.
Agrāk Kaspars kalpoja par mācītāju Rīgas Lutera draudzē, tāpat kā viņa kolēģis un domubiedrs Indulis Paičs. Kāpēc šobrīd Kaspara vārds ir saistāms ar noētiskās veselības kopienu "Elizeja" un ne vairs ar kalpošanu baznīcā, pie šī jautājuma nonāksim sarunas gaitā.
2016. gadā izdevniecībā "Dienas Grāmata" iznāca Kaspara Simanoviča sprediķu krājums "Torņakalna sprediķi", kuri tika sakārtoti atbilstoši gadalaiku ritumam, savukārt pirms diviem gadiem nu jau "Elizejas" paspārnē iznāca viņa grāmata "Dienas līdzsvars. Mūžsena gudrība šodienas skatījumā". Tās centrā – Sīraha gudrības grāmata, kas tapusi 2. gs. pirms Kristus dzimšanas un pieder pie tā dēvētās gudrības literatūras, kura atspoguļo cilvēces zināšanas un izpratni par ikdienas dzīvi, attiecībām, garīgi reliģiskām patiesībām, vērtībām un ētiku.
Cik nu iespējams vienā tikšanās reizē, visas iepriekš pieminētās jomas gan spilgtākos, gan ēnotākos akcentos parādījās arī paša Kaspara klusinātajā, bet aizrautīgajā stāstījumā.
Toms Treibergs: Kā tu vēlētos iepazīstināt ar sevi?
Kaspars Simanovičs: Teologs, noētiskās veselības kopienas "Elizeja" līdzdibinātājs.
Tad jau mums jāsāk ar vārda "noētika" skaidrojumu.