Skaidrs, ka koru finālsacensībās (koru karos) allaž ir reprezentatīva un starptautiska žūrija, tāpēc pārpratumu nav. Bet kā panākt objektīvāku vērtējumu arī koru atlases skatēs?
Varbūt iesaistīt vērtēšanā ne tikai virsdiriģentus, bet arī muzikologus, vokālās mākslas meistarus, komponistus, profesionālo koru diriģentus, piemēram, Māri Sirmo, Sigvardu Kļavu, Andri Veismani? Varbūt paredzēt kādu apelācijas iespēju, pretēji Koru skates nolikuma 35. punktā rakstītajam: “Žūrijas lēmums ir galīgs un neapstrīdams”? Jo nav skaidrs, ko darīt, ja nu pārkāpts kāds nolikuma noteikums vērtēšanā. Vai arī tad žūrijas lēmums ir neapstrīdams?
Varētu atrunāt skates nolikumā koru darbības dažādas formas, paredzot arī projektu koriem, kuri grib startēt Dziesmu svētkos un būt daļa no lielās amatieru mākslas kustības, zināmus nosacījumus (piemēram, koncertu daudzums gadā). Jo patiešām ir atšķirība, vai kolektīvs strādā regulāri, vai tikai laiku pa laikam.
Skates – ar lielāku vai mazāku objektivitāti vērtējumos – nu laimīgi ir noslēgušās. Taču pēc skatēm un tur piedzīvotajām emocijām – dalībniekiem jauns pārsteigums. Pat uz koru lielkoncertu “Tīrums. Dziesmas ceļš” nepietiek biļetes koru dalībnieku tuviniekiem (turklāt katram koristam tāda biļete bija paredzēta tikai viena). Daļai koristu jāsamierinās ar ģenerālmēģinājuma biļetēm. Jālozē vai kā citādi jānosaka, kuriem tiks biļete uz koncertu. Nav svarīgi, vai par to ir bijis brīdinājums iepriekš. Cilvēki tik un tā bija rēķinājušies vismaz vienu no saviem tuviniekiem iepriecināt. Tad jau labāk nesolīt nemaz, nevis radīt problēmas kolektīvu biedru starpā.