Patiesībā, “Dzelzs Vilka” sākums nebija tikai “mazliet alternatīvs”. Jura Kaukuļa dibinātā “Dzelzs Vilka” aizsākumi pavisam un absolūti sakņojušies pagrīdes mūzikas vidē. Kā jau šajā sfērā ierasts, grupa vismaz sākotnēji nebūt nebija, diplomātiski sakot, no pati atpazīstamākā... Palēnām, pamazām paveikts liels attīstības ceļš – no sākotnējās “nāves metāla” (death metal) grupas līdz poprokam un katram zināmajam Kaukulim un viņa “vilkiem”.

Šogad grupas dziesma “Ir” jau vairākas nedēļas ierindojas LaIPA veidotajā, Latvijas radiostacijās spēlētāko dziesmu topā. Kā mūzikas grupa “Dzelzs Vilks” no pagrīdes alternatīvās mūzikas grupas kļuva par Latvijas vienu no populārākajām, ilglaicīgākajām un klausītākajām poproka grupām un kāds ir “Dzelzs Vilka” ilgās pastāvēšanas noslēpums? Par to plašāk intervijā.

Kāds stāsts slēpjas aiz mūzikas grupas “Dzelzs Vilks” dibināšanas? Kāpēc tieši “vilks” un kāpēc “dzelzs”?

Esmu no Mālpils, un grupa arī ir dibināta Mālpilī, mazā ciematā Vidzemē. Mālpili varētu dēvēt par bāzes vietu vairākām rokgrupām, tur bija gan aparatūra, gan skolotājs, kurš iepazīstināja jauniešus ar mūziku un mācīja spēlēt instrumentus.

Doma par mūzikas grupu man galvā bija ļoti sen, tas varētu būt vēl 1980. gados, kad biju jau kļuvis par atkarīgu melomānu. Vēl šodien atceros, kā padomju laikos par visu nopelnīto naudu iegādājos lentas ar grupu ierakstiem. Mani 12 gadu vecumā aizrāva “smagā” mūzika, toreiz to sauca hard rock, bet ar laiku pārdēvēja par heavy metal. Mani saistīja tādas grupas kā “Judas Priest”, “Iron Maiden” man pat šķita, ka grupas dibināšana ir “vienīgā jēga” dzīvei.

Patiesībā mums grupa bija jau pirms vispār mācējām spēlēt. Pēc tam sekoja dienests armijā, un viss pajuka. Armijas laikā biju nolēmis, ka tiešām nekam citam nav jēgas, tikai rokmūzikai. Tādēļ, kad atgriezīšos no armijas, pirmais, ko darīšu – dibināšu grupu.

“Dzelzs Vilks” nosaukums ir radies viena cilvēka pārdomu rezultātā. Un tas cilvēks esmu es. Uz lapas rakstīju idejas. Manuprāt, abi šie vārdi skanēja un saderēja kopā – “Dzelzs Vilks”. Vilks ir spēcīgs dzīvnieks, un veiktajā pētījumā, kurā Latvijas iedzīvotājiem tika jautāts, kāds dzīvnieks vēlētos būt, lielāka daļa respondentu atbildēja – “vilks”. Tas vien nozīmē, ka tas nav nekas neparasts, ka izvēlējos vārdu “vilks” un “dzelzs”, tas ir kaut kas spēcīgs, stiprs un stingrs, kam ir kārtīgs pamats, tas neapgāzīsies.

Tikai pēc trim gadiem, lasot vēsturisku un zinātnisku literatūru, uzzināju, ka dzelzs vilks ir Lietuvas galvaspilsētas Viļņas simbols. Lietuviešiem ļoti svarīga lieta, un tā ir vēl viena papildu nozīme šim nosaukumam.

Sākumā man no šī nosaukuma bija mazliet kauns, jo tas tomēr šķita mazliet dīvains, bet pēc 10 gadu ilgas nosaukuma lietošanas jau šķita, ka esam saauguši. Un tas ir mans vārds un uzvārds, ko ar lepnumu nesu. Protams, esmu priecīgs, ka spēlēju grupā “Dzelzs Vilks”.

Ar kādām sajūtām tagad atceraties “Dzelzs Vilka” death metal posmu?

Pats sākums bija “smagais” jeb heavy metal. Pēc divu gadu dienēšanas armijā pasaule bija ļoti izmainījusies. Būtībā biju nokavējis mūzikas attīstību. Lai sevi definētu, jauniešiem ir svarīgi atrast savu subkultūru, tā pasvītrojot savu individualitāti.

Metālmūzikas subkultūra bija diezgan mainījusies, daudz agresīvāka – trash metal, death metal... Pirmajā brīdi nenoķērām vilni. Sākām spēlēt heavy metal, un pašiem šķita, ka viss ir kārtībā, mēs pat uzvarējām festivālā “Durvis 92”. Viss it kā bija ļoti labi, bet sajūtas, ka publika mums seko, nebija.

Protams, tas jau tolaik nebija pats svarīgākais, galvenā bija iekšējā sajūta. Galvā bija dažādi jautājumi, kuri negāja kopā ar to, ko darām un ko vēlamies. Tad grupa sadalījās, tā grupas daļa, kas bija no sākuma – es un Armands, mans kolēģis, ar kuru kopā spēlējām no skolas laikiem, sākām spēlēt ļoti agresīvu mūziku, kas ir izdota arī kasetē “Mirušās kaijas”.

Tas bija pilnīgi cits laiks. Un uzreiz viss mainījās. Jā, es neteiktu, ka kļuvām par ārkārtīgi populāru grupu, vai ka mūsu mūziku nemitīgi spēlēja radiostacijās, bet tomēr mums parādījās sekotāji.

Tā kā bijām no laukiem, mums bija daudz grūtāk koncertēt Rīgā. Sazinoties ar pasākumu organizatoriem, teju pirmais uzsvars tika likts tieši uz to. Tomēr šur un tur mēs piedalījāmies, un sākām sajust savus klausītājus. Par mums balsoja, mūsu kasetes pirka.

Tas bija tāds jauks sapņu laiks – kopumā valstī notika maz koncertu, un mēs piedalījāmies dažos no tiem. Nepamest mūziku un turpināt spēlēt bija liels izaicinājums, no mūsdienu skatupunkta veroties, varējām iet strādāt celtniecībā, bet mēs spītīgi mājās trenējāmies, mēģinājām rakstīt dziesmas, spēlējām, aizņēmāmies naudu, gājām uz ierakstu studiju.

Mēs ierakstījām otru plati pie Tāļa Timrota. Latviski, tādā pašā žanrā kā “Mirušās kaijas”. Bet šo ierakstu neesam izdevuši, mums pietrūka naudas, lai to apmaksātu, un galu galā tas palika studijā nepabeigts. Pēc ilgāka laika uzzinājām, ka albums ir izdzēsts. No šī perioda albuma “Palodze” palikušas divas dziesmas “Agrā rītā” un “Ja būtu man spārni”, bet kopumā bija radīta vesela plate.

Mūsu spēlētā mūzika mainījās, jo man radās lielas balss problēmas. Būtībā tas ir mazliet komisks stāsts – vecāki man bija nopirkuši ģitāras pastiprinātāju, bet mums trūka mikrofona mēģinājuma telpā. Un es kliedzu, tāpēc man ir tik skaļa balss. Bet tā es iedzīvojos problēmās ar balsi. Nācās iet mācīties dziedāt, pārvaldīt savu elpu un balsi. Mainījās mūzikas stils, pasaule bija mainījusies.

Kāda bija pirmā “Dzelzs Vilka” klausītāju auditorija?

Pirmie klausītāji noteikti bija draugi, kuri bija ne tikai ļoti atbalstoši, bet arī brauca līdzi, palīdzēja nest instrumentus. Uzstāšanās bija tāda kopīga ballīte. Mēs visi klausījāmies diezgan līdzīgu mūziku, un sarunas bija galvenokārt par un ap to. Pārējā publika reizēm šķita mazliet nomaldījusies, jo tomēr cilvēki pārsvarā izvēlas nākt uz zināmām lietām.

Piemēram, ja viss festivāls sastāvētu tikai no jaunām grupām, tad ar publikas piesaistīšanu būtu problēmas. Bet es ceru, ka drīz šī situācija var mainīties. Noteikti deviņdesmito gadu publika nebija īpaši pirktspējīga. Mēs savu otro kaseti “Palodze”, kuru paši izdevām kopā ar toreizējo grupas basģitāristu Armandu Butkeviču, pēc koncertiem dalījām bez maksas. Pēc diviem gadiem cilvēki sāka interesēties, kur var nopirkt šo ierakstu.

Kā grupa nonāca līdz poprokam? Tās tomēr ir lielas izmaiņas gan muzicēšanas stilā, gan, protams, arī auditorijas ziņā...

Es neesmu mērķtiecīgi virzījies uz konkrētu mūzikas žanru. Kad rakstu dziesmas, ar kolēģiem kopā visu aranžējam, darām to, kas tajā brīdī ir mums aktuāls. Es nedomāju, ka tas, ko spēlējam, ir poproks, tā tikai zināmā mērā ir populārā mūzika. Pats vienmēr esmu uzskatījis, ka mums visa pamatā ir poppanks, ko es mīlu un vienmēr esmu mīlējis – spēcīga basģitāras melodija, kas palīdz bungām, un ģitāras rifs un teksti līdzīgi tam, kā es rakstu.

Poproks bija tūkstošgades mijas sajūta, kad mainījās Latvijas mūzikas pasaule, paradījās pirmais “Priekšnams” un “Radio NABA” (toreiz KNZ), iepriekš mūsu piedāvāto mūziku neviens radio nespēlēja. Bija gan atsevišķi mūzikas raidījumi, kur varēja aiznest savu ierakstu, bet tikt regulārajā mūzikas atskaņošanas listē nevarēja. Un tad viss mainījās, nāca jauna mūzika un mēs bijām “KNZ” klausītāko grupu vidū. It kā mazs radio, bet tu saproti, ka tevi klausās un par tevi balso.

Tad sekoja “Radio SWH”, kur arī pēkšņi sāka atskaņot mūsu dziesmas. Bija tā mazā, naivā cerība, ka esam lielajā apritē. Pienāca brīdis, kad mūsu dziesmas “Radio SWH” spēlē vairākas reizes dienā, un tu stāvi, muti iepletis, dzirdi, ka tava dziesma skan radio. Tobrīd mūsu mazā pasaule bija mainījusies. Tā tas viss sākās, viena pēc otras dziesmas nonāca patiešām nonāca radio apritē.

“Dzelzs Vilks” savas pastāvēšanas laikā ir izdevis 16 albumus. Kur meklējat iedvesmu dziesmām? Vai dziesmas vēsta par konkrētiem dzīves notikumiem?

Man ir veicies dzīvē, jo radošās krīzes man palīdz pārvarēt un no tām izvairīties blakus projekti un mākslinieki, kuri man piedāvā sadarbību. Pēc šīm sadarbībām ir daudz jaunu ideju, kuras sublimējot apkopoju, radot jauns dziesmas “Dzelzs Vilkam” vai “Jauno Jāņu Orķestrim”. Viens no spilgtākiajem piemēriem ir “Saule brauca debesīs”, režisores Rozes Stiebras animācijas filma Latvijas simtgadei. Pēc tam tika izdoti divi albumi – viens bija filmas mūzikas albums ar “Jauno Jāņu Orķestri”, bet otrs – orķestra studijas albums “Ieviņa”. Radošajā posmā tika izdzīvoti daudz jauki momenti, kurus varēja piefiksēt un ierakstīt. Viena māksla otru “pagrūž”.

Piemēram, šobrīd strādāju ar režisori Antu Priedīti, Liepājas Leļļu teātrī veidojot izrādi “Sirēnas dziesma” par grieķu mītiem. Man telefonā ir pierakstītas daudzas idejas un vārdi. Filozofiski sakot, ir brīži, kad tu atrodies tālāk, nekā pats domā. Kad esi tur, no malas redzi sakarības, savu pieredzi un domas. Piemēram, tā pirms gada radās dziesma – “Tu negaidīji rītu”, kas arī iekļuva LaIPA gatavotajā Latvijas radiostaciju spēlētāko dziesmu topā.

Vai cilvēki, kas iedvesmojuši dziesmu tekstus, par savu iesaisti nojauš?

Protams, man jāatzīstas: dažkārt, kad uzrakstu dziesmu tekstu un mūziku, es varu to radīt, domājot par kādu cilvēku. Tad pats “funktierēju”, vai šī dziesma patiešām ir par kādu cilvēku, vai nav, vai šis cilvēks var sajust to, ka šī dziesma ir par viņu. Viens gan ir skaidrs: noteikti rakstu no savas un kaimiņu pieredzes, taču noteikti nav tā, ka dziesmas būtu kāda patiešām ļoti konkrēta notikuma “atreferējums”. Kaut gan... Hmmm. Paturēšu šo pie sevis. (Smejas.) Bet, ja jūs jautātu par balerīnu, kāpēc vispār balerīna, kāpēc kaila, kāpēc sapnī – nezinu.

Bet “Dzelzs Vilks” varētu būt kā psiholoģiskā terapija, klausītājs atnāk uz koncertu – izdejojas, izdziedas, aiziet mājās... Un saprot, lūk, šodien man nav jāiet pie speciālista, jo esmu izlādējies koncertā. Tagad esmu brīvs un mierīgs!

Tradicionāls jautājums: kādus instrumentus spēlējat?

Mēģinu spēlēt visu, kas gadās trāpās pa rokai no basģitāras līdz čellam. Spēle ar lociņu gan nesokas viegli. Kad radās “Saule brauca debesīs” mūzika, ļoti vēlējos iekļaut čellu. Čellistam nespēju izstāstīt, kā vēlos dzirdēt čella skanējumu, un tā arī pats sēdēju un spēlēju, kamēr iemācījos kustināt lociņu, ievibrēt noti. Čellu filmas skaņu celiņā iespēlēju pats, tieši tā, kā biju iztēlojies. Es esmu tāds kā “atkarīgais” no mūzikas instrumentiem. Sacerot mūziku arī laikmetīgās dejas izrādēm, nejauši sāku eksperimentēt ar sintezatoriem, tā man ir zināmā mērā jauna pasaule, kas atver pilnīgi citu sajūtu gammu. Vēl viens tāds eksperiments ir projekts “Nakts arāji”, tas man ir tāds nepopularizēts ansamblis.

Vai “Dzelzs Vilka” darbos var sadzirdēt arī citu mākslinieku ietekmi? Citiem vārdiem, vai jums un jūsu grupas biedriem ir kāds etalons vai tāds mūziķis, kuru var nosaukt par paraugu?

Noteikti. Piemēram, Kaspars Tobis ir sintīpopa un sintezatora mūzikas korifejs Latvijā un noteikti ienāk kādas vēsmas no šiem virzieniem. Viņš dod tādu sintezatora tēmu krāsu paleti, kas kopā ar manu rifošanu un brutālu ģitāras spēli, Mārča Judža bungām, Kārļa Alviķa basģitāras spēli rada “Dzelzs Vilka” rokrakstu. It kā jau mēs visi klausāmies gan līdzīgus, gan pilnīgi atšķirīgus māksliniekus, bet te ir kā ar rasolu latviešiem – sastāvdaļas it kā visiem tās pašas, bet katrai saimniecei tas garšo pilnīgi citādi. Gribu ticēt, ka “Dzelzs Vilka” garša nav sajaucama ar kādu citu.

Grupa “Dzelzs Vilks” pastāv jau 32. gadu, kāds ir grupas ilgās pastāvēšanas noslēpums?

Kopš 1991. gada, kad spēlējām savu pirmo koncertu, “Dzelzs Vilka” sastāvs ir mainījies. Mēs diemžēl vai par laimi neesam kā “The Rolling Stones”, kas daudzus gadu desmitus ir nemainīgā sastāvā. Nav noslēpums, ka šobrīd esmu palicis vienīgais no pašiem pirmsākumiem. Pirmkārt, mums ļoti patīk spēlēt rokmūziku. Otrkārt, cilvēkiem patīk “noturīgas” grupas, jo viņi zina, uz ko nāk un ko klausās. Tās kvalitātes, kas tur ir bijušas, ir un paliek. Man spilgti palicis atmiņā mirklis, kad uz vienu mūsu koncertu atnāca veselas trīs paaudzes – vecmāmiņa, māte un mazmeita. Un visas dzied līdzi “Dzelzs Vilka” dziesmām. Tas silda.

Par mūziķiem pienākošos atlīdzību Latvijā rūpējas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas – autortiesību jomā AKKA/LAA, bet blakustiesību – LaIPA –, pārstāvot tieši mūzikas izpildītājus un producentus. Jūs arī esat LaIPA biedrs. Kāpēc mūziķiem ir jāiesaistās šādu organizāciju darbībā?

Nepieciešama organizācija, lai tiktu kontrolēta mūziķu tiesību aizsardzība. Mūsdienās šis ir veids, kā gūt un kontrolēt legālus ienākumus. Tu esi ieinteresēts rakstīt vairāk un labāku mūziku, ieinteresēts nest dziesmas uz radio, pārdot, lai tās tiktu atskaņotas. Noteikti esmu pateicīgs un pozitīvi vērtēju, ka šādas organizācijas pastāv. Man ar abām organizācijām ir bijusi tikai pozitīva saskarsme un sadarbības pieredze. Noteikti turpināšu sadarboties gan kā producents, gan kā autors.

Ceru, ka Latvijas ekonomika attīstīsies un latviešu mūzikas īpatsvars radiostacijās palielināsies. Pie tā strādāsim arī mēs – lai mūsu mūzika skanētu arvien labāk un vairāk. Labums ne vienmēr ir nomērāms naudas ziņā, bet gan mūzikas konkurētspējā.

Kāds būtu ieteikums jaunajiem mūziķiem, kuri tikai uzsāk savu karjeru mūzikas industrijā?

Jums ir paveicies, jo tagad, uzsākot savu karjeru, ir LaIPA. Kad mēs sākām, nebija šādas organizācijas. Mēs vienkārši spēlējām, un neviens mūs neaizsargāja. Protams, sākumā jau galvenais ir spēlēt - pārējais šķiet mazsvarīgi. Arī šobrīd, uzsākot karjeru, jaunietim jau galvenais ir muzicēt. Kaut gan jaunieši šobrīd ir gudrāki. Galvenais ticēt sev, spēlēt un nemelot. Ja tu nemelo, tad tevi sadzirdēs. Bet, ja tevi sadzirdēs, tad tev būs ko nest sabiedrībai. Tici savam talantam. Ja pats tam ticēsi, tad noticēs arī pārējie. Svarīgi: neesi cits, esi pats.

Ko varam sagaidīt no “Dzelzs Vilka” tuvākajā laikā?

- Vasarā satiksiet mūs festivālos, bet rudenī “Dzelzs Vilks” dosies savā līdz šim vērienīgākajā Latvijas koncerttūrē, ar unikālu programmu atzīmējot tā īsti nenosvinēto grupas trīsdesmitgadi. Pārsteigumi būs!