Ieva Pīgozne, mākslas zinātņu doktore, mūsu tautastērpu pētniece, Viju Vētru redz tikai rožu vainagā, jo Vija ir mūsu dejas karaliene, kurai piestāv tikai karaliskāko ziedu vainags. Cik vainagu meitenei/sievietei dzīves laikā vajadzētu, to, Ieva saka, no zinātniskā skatupunkta izskaidrot neesot iespējams.

Kad jautāju par to, vai mūsdienās vajadzētu valkāt kreppapīra vainagus kā manā jaunībā 70. gados, dabūju noklausīties pirmo daļu no lekcijas par 18. gs. – 19. gs. gadsimta Eiropā izplatītajiem papīra vainagiem. Saprotu tikai, ka runa ir par tik smalkiem papīra ziediem, kādus mūsdienās nav iespējams izgatavot, jo nav zināms, vai kāds kaut kur vēl spējīgs uzražot tādas kvalitātes zīdpapīru. Ķīniešu zīdtārpiņi varbūt palīdzētu, tā domāju, bet Ieva nepiekrīt. Ķīniešu darinājumi, viņasprāt, neiztur kritiku.

Tad nu tā, mīļās meitenes, dāmas un jaunkudzes, klausīsim zinātnes atziņām – ne kreppapīra ļerpatu, ne plastikāta vainagi Jāņos nebūtu ne jāpin, ne jāliek galvā. Pīsim rožu vainagus, ja gribam justies kā dejas karalienes, vai no jāņuzālēm, jo visa laba jāņuzāle, kas stāv stāvus izdīgusi.

Margita Poriete ir Latvijā visnoslogotākā vainagu pinēja. Pie viņas vainagus pasūta gan Brīvdabas muzeja etnogrāfi, gan ministru sekretāres. Tāpēc Margitai nebija laika ar mani runāties, jo pirksti zibēja un vaigi svila. Dari kā darīdams, bet šodien viņai jānopin smaržīgs liepziedu vainags, ko Rīgas Latviešu biedrības (RLB) priekšnieks Guntis Gailītis īpašā vainaga ritā pasniegs Vijai Vētrai kopā ar Māmuļas jumta bišu sanesto liepziedu medu. Savu kārtu gaidot arī pāris ministri un Saeimas Jāņi, bet tiem vēl divos naktī jābrauc pakaļ ozolu zariem. Kad jautāju, kāpēc tieši divos naktī - vai šādā diennakts laikā ozoliem visstiprākās lapas un daiļākās zīles? “Nē, tāpēc, ka tikai divos naktī brīvs ir šoferis ar auto, kurš kāps ozolā, un arī bites tad guļ un nevar iekost vēderā, kā tam lācītim, kuru sakoda nepareizās bites,” atsmej Margita.

Šobrīd vainagu pinējām darba pilnas rokas, un parasti ir tā, ka vakarā vēlu piezvana noraudājusies liela priekšnieka sekretāre, kura caur asarām stāsta, ka rīt priekšnieks grib no viņas rokām saņemt divus vainadziņus, bet viņai jau sen nav neviena parauga, jo mamma bērnībā neiemācīja, kā to vainagu lai sapin. Margita tad iet palīgā un katra sekretāre var dabūt sev ziedu vainadziņu un arī priekšniekam Jānim ozollapu ar vienu pujeni pa vidu vai rozīti, atkarībā no tā, cik priekšnieks jauns un smuks.

“Meitenes, nesteidzieties pīt ātros vainadziņus, šajā nodarbē tāpat kā mīlestībā ātrums neļauj izbaudīt pīšanu. Vainagu var sapīt ļoti ātri pat 15 minūtēs, bet vairāk laika aiziet, lasot pļavā ziedus, un tā ir liela bauda, jo ziedu plūkšana un pīšana vainagā ir sava veida meditācija,” tā saka Margita Poriete.

Vija saka, ka viņas mūžā ir bijis tik daudz vainagu, ka ne saskaitīt, un arī dejots ar vainagiem ir neskaitāmas reizes visā pasaulē: “Ar vainagu dejo tikai priesterienes un latviešu tautumeitas. Vainagu jāprot nest, un tāda īpašība kā iznesīgums ir jākopj, kuru tieši ar vainagu galvā vislabāk var kopt.” Kad jautāju, vai tad tagad vainags nav jāliek pakausī, jo skats visu laiku iedurts telefonā, Vija atjoko, ka tad telefons jānēsā uz galvas, kā Indijā sievietes nēsā ūdens krūzes un tāpēc iet staltu gaitu līganā dejas solī. Saku, ka latviešu puisis taču sasita meitai zaļo krūzi, kad meita gāja uz avotu. Vija atjoko: “Nu tādi jau tie vīrieši ir, ka sasit meitenei krūzi un tagad meitenei jāstaigā ar telefonu.”

Vija Vētra turpina svinēt savu iedejošanu Simtgadē, kura iesākās 6. februārī, un no Rīgas Latviešu biedrības namā notikušā koncerta sadāvinātā ziedu kalna atkal veidos paklāju uz grīdas – tāpat, kā to darījusi katros Jāņos pēc koncertiem Latvijā. Ziedu raibums ir salikts un sakārtots rakstos, gluži kā mandala, ap kuru un pa kuru var dejot basām kājām. Laimīgā Vija! Visu mūžu dejo ziedos.

Dejotāja un dejas pasniedzēja Vija Vētra dzimusi 1923. gada 6.februārī, Rīgā. Studējusi horeogrāfiju Vīnē, tad kopā ar daudziem latviešiem aizceļojusi uz Austrāliju, kur dzīvojusi sešpadsmit gadu, kuru laikā ir notikusi saskaršanās ar indiešu deju tradīcijām. 1962. gadā atgriezusies Eiropā, kur dejojusi un pasniegusi dejotprasmi. Kopš 1964. gada Vētra dzīvo Ņujorkā, mākslinieku namā Manhetenā. Viņa uzstājusies Austrālijā, Amerikā, Indijā. Eiropā dejojusi Afejas templī Eginas salā Grieķijā, kā arī Lielbritānijas karalienei Elizabetei II Londonā.

Godināšanas koncertā "Vijai Vētrai - 100" 20. jūnija vakarā ar pašas mākslinieces, deju grupu "Rituāls" un "Dzirnas" priekšnesumiem notika arī komponista Artūra Maskata skaņdarba "Ievainotais gājputns" pirmatskaņojums pianista Vestarda Šimkus izpildījumā.