Janvārī tika izdots laikmetīgā džeza trio “Auziņš-Čudars-Arutyunyan” albums “Tutti off Dutti”. Savukārt maijā klajā nāca albums “Still Nature”, kas ir Auziņa un pianista Riharda Plešanova sadarbība, kas paša mūziķa vārdiem “ir meditācija, svārstības starp apziņu un zemapziņu, iekšējo un ārējo pasauļu un no tām izrietošo impulsu vērošana.” Ieraksts izdots skaņu plates veidolā izdevniecībā “Jersika Records”. Tāpat gūta jauna muzikālā pieredze, improvizējot kopā ar poļu mūziķi Zbigņevu Hojnacki.

Raitā sarunā apspriežam dažādos veidus, kā var izveidoties muzikālās sadarbības un papildināt savu personīgo skaņu krājumu, un to, ka labai mūzikai nav derīguma termiņa.

Vai vari dot īsu ieskatu albumā “Still Nature”? Kā nonāci pie izvēles sadarboties ar pianistu Rihardu Plešanovu?

Pie šīs izvēles mani aizveda iepriekšējais solo albums. 2019. gadā izdevu ierakstu "Oneness and the Transcendent Truth", kurā pētīju dažādas skaņas un no iegūtā materiāla radīju skaņdarbus. Plānojot pētījumu turpināt, kā instrumentu šajā procesā vēlējos iesaistīt arī sev tuvo instrumentu – klavieres. Nolēmu sadarbību piedāvāt klasiskajam pianistam, jo mana iecere bija klavieru daļu gandrīz pilnībā izrakstīt, nedaudz atstājot vietu improvizācijai ar formu.

Uzrunāju Rihardu, kurš sākumā bija pārsteigts, bet mums izveidojās laba sadarbība. Pirmos divus skaņdarbus "Still Nature Pt.1" un "Still Nature Pt2." sarakstīju 2020. gada vasarā Madonas mūzikas skolas zālē, kuru man uz laiku bija piešķīris skolas direktors Mārtiņš Bergs. Savukārt "Berlin 2021" tapa pēc tam, kad pandēmijas vasarā, ierobežojumiem kļūstot vieglākiem, pēc ilgāka laika aizlidoju uz Berlīni. Tad man bija šoks, ka viss ir atpakaļ ierastajā ritmā - cilvēki ir aktīvi, dzīve notiek! Šajā skaņdarbā ir saklausāma maza ironija par elektronisko mūziku.

Kā tu saredzi šo laiku – dažkārt pat vairāku gadu garumā – kurā kompozīcija top par ierakstu?

Kā kuru reizi. Dažreiz tu izdošanas brīdi gaidi tik ilgi, ka tavā muzikālajā procesā šis mirklis sen jau ir pagājis. Kad beidzot albums iznāk, tad jāatceras, ko tajā vispār esi darījis. Albuma ieraksts ir konkrētā mirkļa dokumentēšana. Ja mūzika ir laba, nav starpības, kad to izdosi – tā dzīvos savu dzīvi.

Maijā tev bija koncerts kopā ar Zbigņevu Hojnacki, kas ir jauns, bet improvizētās mūzikas skatuvē jau augstu novērtēts mūziķis. Kāda bija šī pieredze?

Iepriekš mēs viens par otru nezinājām – sadarbība izveidojās, pateicoties festivāla "Skaņu mežs" un platformas “SHAPE+” iniciatīvai. Man šķiet foršas šīs pirmās tikšanās, jo tad cilvēku iepazīsti caur viņa mūziku. Kas attiecas uz muzikālo valodu, mans uzstādījums vismaz pagaidām ir tāds, ka mana mūzika ir tikai akustiska.

Mani interesē panākt dažādus soniskus efektus akustiski. Saksofonam kā jebkuram instrumentam ir daudz dažādu iespēju, kā to izdarīt, un mani izaicina šo iespēju atrašana. Mana un Zbigņeva sadarbība priekš manis nebija tipiska kombinācija, tajā pašā laikā nebija arī nekas neierasts. Arī viņš ir pētījis skaņu iespējas, kuras var radīt akordeons. Tajā pašā laikā viņš šo rezultātu papildina ar elektronikas pedāļu iespējām. Varbūt nākotnē radošajā procesā arī pats iesaistīšu kādas elektroniskās iespējas.

Mūsu kopsaucējs bija improvizētā mūzika, caur kuru mēs sapratāmies. Mūsu kopīgais koncerts savā ziņā bija "aklais randiņš". Tas ir interesanti, jo nav zināms, kāds varētu būt rezultāts. Taču vienojošais elements pastāv, tu ej radīt mūziku – jūs kopīgi mēģināt sasniegt tajā brīdī vislabāko iespējamo rezultātu. Šāda veida tikšanās bagātina katra mūziķa pieredzi un valodu. Un šoreiz satikšanās ir pateicoties ārējam faktoram, nevis caur sev zināmo paziņu un kolēģu loku.