Krisa dzimusi Igaunijā, bet tagad dzīvo un strādā Hamburgā. Par sevi mūziķe stāsta: “Man ir klasiskās mūzikas izglītība, bet šobrīd radu tikai improvizēto mūziku. Esot uz skatuves, nezini, kāds būs iznākums, vienmēr ir jautri spēlēties ar negaidītām situācijām.”

Krisas solodarbi ir ne vien skaņu māksla un eksperimentālā mūzika, bet arī interaktīvas, publiku iesaistošas performances. Savukārt kopā ar Džefu Suraku projekta “Bad Groupy” fokusā ir spontāna, eksperimentāla skaņas radīšana. Viņi izdevuši albumu "The Last Piece of Graphite (Binaural Recording)", kas ir binaurālais ieraksts (tāds, kurš reaģē ar abām ausīm).

Duets skaņu radīšanai izmanto kontaktmikrofonus, olu čaumalas, kasešu atskaņotājus, vara plāksnes un kontrabasu, ikdienas skaņu mikrokosmosu mijot ar dažādām brīvās improvizācijas estētikām.

Krisu Kuldkepu un Bilianu Vučkovu vieno Berlīnes koncertdzīve, kurā improvizētās mūzikas pasākumi notiek daudz biežāk nekā Hamburgā. Kuldkepa ir daļa no pētnieku grupas “Kinētika skaņā un telpā”, kas koncentrējas uz telpisko skaņu, posthumānisma idejām un līdzdalības performanču mākslu. Un arī mūsu saruna ir par inovāciju un nākotnes vīzijām.

Kā redzi jēdzienu "inovācija" mūsdienu mūzikā? Dažkārt šķiet, ka viss jau ir izmēģināts, viss ir pateikts un viss atkārtojas.

Jā, varu piekrist – atskatoties mūzikas vēsturē, redzam, ka 14. gadsimtā tika veikti patiesi inovatīvi sasniegumi, savukārt mūsdienās tehnoloģiju inovācijas ir jau katram centienam soli priekšā.

Piemēram, šobrīd ļoti populārs ir mākslīgais intelekts, bet es domāju, ka tas nav priekšnosacījums, lai rastos inovācija.

Pati ikdienā strādāju ar augstajām tehnoloģijām, ar kuru palīdzību varu panākt ļoti tīru skaņu. Savukārt koncertos mēs izmantojam analogās tehnoloģijas. Mēs ņemam objektus, kas eksistē pilnīgi citā kontekstā, piemēram, ir atrodami virtuvē, un integrējam tos mūzikā. Man šķiet, inovācija notiek katru brīdi ar dažādu lietu palīdzību. Viss atkarīgs no tā, kā uz tām skaties. Inovācija var būt veids, kādā specifiski tiek lietoti dažādi elementi. Domājot par māksliniekiem, inovāciju lietošana nenozīmē to, ka mākslinieks uzreiz top aizraujošāks.

Tu pieminēji mākslīgo intelektu. Ko tu kā māksliniece un radošs cilvēks domā par tā piedāvātajām iespējām?

Šobrīd esmu finiša taisnē ar savu doktora darbu, kurā pētu jēdzienu posthumānisms, kuru var apskatīt arī no mākslīgā intelekta un pārcilvēku jeb cilvēka uzlabošanas perspektīvas. Tāpat šo tēmu var iztirzāt arī no filozofiska skatupunkta, kas man ir interesantāk. Meklējot definīciju jēdzieniem "cilvēks" un "cilvēciskums" mūsdienās, pieskaros arī mākslīgajam intelektam. Skatoties no politiskā rakursa, varam sacīt, ka cilvēks tiek definēts kā konkrēta persona. Mākslīgajam intelektam kļūstot arvien aktuālākam, šķiet, ka jēdziens "cilvēks" piedzīvo krīzi, jo ir parādījies kaut kas tāds, kas šķiet kā cilvēks, domā kā cilvēks, bet nav cilvēks.

Vai redzi mākslīgajam intelektam vietu arī savos darbos?

Es negribētu mākslīgo intelektu izmantot savā mākslas darbā. Es to varētu iesaistīt kādā no sadarbībām vai pētniecības projektā. Manuprāt, šis sentiments, ka mākslīgais intelekts atņems mākslu vai būs labāks mākslas radītājs par cilvēku – es tam nepiekrītu. Tas, ko mākslīgais intelekts spēj paveikt, jau iepriekš ir izdarīts un pievienots tā datubāzei. Mākslīgo intelektu var būt aizraujoši izmantot mākslā, bet nav jābaidās, ka līdz ar tā izmantošanu zudīs mākslas vērtība. Runājot par tehnoloģijām kā kopumu, vienmēr ir labs jautājums – kas tās veido un kas no tām gūst labumu. Atgriežoties pie mākslīgā intelekta – tā treniņam tiek izmantoti darbi, kuru autori nav saņēmuši viņiem pienākošās atsauces un kas bieži pārstāv marginalizētas grupas.

Līdz ar to šis kļūst par politisku jautājumu. Iespējams, mākslīgā intelekta aktualitāte šo jautājumu, kas ir eksistējis jau agrāk, padara pamanāmāku. Un tiem, kas nāk no alternatīvās, eksperimentālās mūzikas skatuves, šis ir aktuāls jautājums.

Daļa manis nevēlas izdot mūziku, no otras puses es saprotu, cik ļoti mūzikas izdošana un popularizēšana internetā labvēlīgi ietekmē manas iespējas arī tālāk radīt mūziku, kas ir visa mana dzīve. Bet tā vai tā domāju, ka šī mākslīgā intelekta kustība ir aizraujoša – digitālā paplašināšanās izdzēš laiku un telpu no mūsu ierastās dzīves telpas.

Māksliniekam piemīt inovatīva spēja arī paredzēt nākotnes telpu, par pamatu ņemot mazu elementu no esošās tagadnes.

Jā, tā ir daļa no mākslinieka darba – paņemt apkārt plūstošās idejas un radīt pašam savu utopiju. Man patīk doma, ka jebkurš dzirdētais koncerts vai skaņdarbs ir daļa no dzīves utopijas.

Šajā saitē iespējams noklausīties Krisas Kuldsepas albumu "Moonutatud Muundused / Distorted Conversions".