Pirmā daļa. Oficiālā

Kur iet citi zinātnieki, es tiem eju līdz. Domāts – darīts, karu kaklā savu zinātnieka akreditācijas karti, eju iekšā un ieklausos pazīstamajā, rāmajā un nosvērtajā balsī, kas skan pārpildītajā zālē. Tā prot runāt tikai Vaira Vīķe-Freiberga, ko tautā turpina saukt par Prezidenti, kaut viņas prezidentūras laiks jau sen kā garām. Valda absolūts klusums, sanākušie zinātnes spīdekļi, uzlecošās zinātnes zvaigznes un pat daži studenti, kuri bija pirms tam apsēdušies uz grīdas, pieceļas, lai labāk saskatītu runātāju.

Kas paliek no sacītā atmiņā? Zinātniekiem, gan rakstot projektus, gan izstrādājot pētniecības plānus, ir jādomā par jaunatni, par to, kā iesaistīt jaunus cilvēkus pētniecībā. Viens no veidiem, kā to veicināt, – rakstot bērnu un jauniešu auditorijai adresētas grāmatas, kurās jaunatnei saistošā veidā pastāstīt par savu nozari. Runa nav gara, tā ir kodolīga, katrs vārds nonāk dzirdīgās ausīs, jo netiek runāts pa tukšo.

Pēc runas pienāku pie Prezidentes, lai sasveicinātos, un aicinu atcerēties kādu senu notikumu 2001. gada 18. novembrī, kad Rīgas biržā mēs kopā dejojām un dziedājām nedaudz nerātnu dziesmu – “Prezidente uzdancoja par pieciem dālderiem…”, aicinu dejot arī tagad. Prezidente saka, ka viņa jau nevar kā Vija Vētra, bet viņa labprāt apskatīšot pasaulē dižāko kokli.

Prezidentes palīgi un sargi gan cenšas vilkt viņu mājās, bet Dižkokles pievilkšanas spēks ir pārāk liels un, kamēr kongresa atklāšanas dalībnieki cienājas ar gardajām kumosmaizītēm, Vaira Vīķe-Freiberga uzkāpj uz skatuves un iztaujā koklētāju Malvīni Mantinieci, vienīgo koklētāju pasaulē, kas spēj izvilināt no šāda apjoma instrumenta tādas brīnumainas skaņas, ka vibrē grīda un klausītāju sirdis. Malvīne jautā, vai Vaira māk koklēt, viņa atbild: “Diemžēl nē, bet man ļoti patīk klausīties, kā spēlē citi.”

Visiem par lielu pārsteigumu, Vaira pieskaras stīgām, un melodija pati izvijas zem Prezidentes pirkstiem. Ak šitā, Prezidente manis rosināto danci samaina pret kokli! Nepagūstu sapiktoties, kad sarunai pievienojas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Rozīte Katrīna Spīča ar aicinājumu Prezidentei apmeklēt muzeju. Tieši Pēterdienā, 29. jūnijā, plkst. 14:00 Kokļu izstādes atklāšana, bet apskatīt to varēs vēl pāris mēnešus. Kamēr Vaira klausās aizkustinošo stāstu par kokļu meistaru Eduardu Kraukstu un viņa viltību, kā 50. gadu beigās paglābt no iznīcināšanas pasaulē lielāko kokli, Prezidentes preses sekretāre Daina Lasmane rūpīgi atzīmē, kas tā par izstādi un kad varētu būt Prezidentes vizīte Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Un ko nu lai es daru? Biju cerējis izdancināt Prezidenti un paķircināt atkal ar dziesmu par pieciem dālderiem. Te skatos, apkārt skatuvei sasēduši jaunieši no pasaulē vislabākā latviešu dejas ansambļa “Vektors”, aicinu tā vadītāju Dagmāru Bārbalu uz “Āzīša plaukstiņpolku”. Reizēm skatuviskās dejas kolektīvi (pat ne tik izcili) ignorē tautas deju, bet ne “Vektors”. Jaunieši azartiski lec, kājas rīb, plaukstas skan, vaigos ielīst sārtums. Esmu gandrīz vai aizelsies, dancojot ar visām skaistajām dejotājām, kad zālē ienāk Izglītības un zinātnes ministrijas elegantā ministre Anda Čakša. Tieši kā saukta, aicinu arī ministri uz danci. Kā nekā tieši viņas pārstāvētā ministrija rīko šo Pasaules latviešu zinātnieku forumu, un tāpēc Andai Čakšai pienākas “Saimniekdancis”.

Kad, aplausiem skanot, deja beigusies, pateicos savai partnerei un atgriežos pie Prezidentes, jo man ir eksistenciāli svarīgi jautājumi. Norādu, ka pavisam maz viņu redz un dzird medijos. Viņa atbild, ka viņa jau sen esot pensijā, bet kas tev deva – šodien šis jau ceturtais forums un rītdienas grafiks vēl nemaz nav saskaņots. Neesot laika pat mazbērnus auklēt. “Bērni, bērni, kas tie bērni, opsidrallallā!”, uzdziedu seno “Ornamenta” dziesmu un saku, ka projām viņu nelaidīšu, kamēr viņa neatbildēs uz visai nācijai svarīgāko jautājumu šodien, tagad un tepat. Prezidente apstājas, paskatās neticīgi un saka: “Labi, saki man, kas tas par tādu svarīgu jautājumu?”

Šauju ārā – jautājums ir tāds, kuru putnu būtu jāliek kā nacionālo putnu Latvijas ģerbonī un kā to varētu zinātniski pamatot? Neticami, bet Prezidentei atbilde jau gatava, it kā to būtu gatavojuši visi visu prezidentu preses sekretāri kopā.

“Latvijai derētu dusmīgie putni,” skan viņas atbilde. Pārjautāju, vai tad nederētu kāds mazais ērglis (ASV jau ir liels), trīsgalvains gailis (Francijai jau ir tāds un Krievijai izdzimtenis pat ar divām galvām). Nē, nē tas neesot par mums, jo mums vajag taču zinātniski pamatotu putnu, kā jautājumā prasīts. “Ir taču daudz tautasdziesmu, kas apdzied pūcīti, kas nomin cīrulim kāju viņa paša kāzās. Cīrulis taču sadusmojas un iesūdz Pūcīti par to, ka tā nav iemācījusies dejot. Vai ņemsim par piemēru dzeni, kurš nedzied pietiekami skaisti, jo neēd to, ko citi ēd,” skaidro Prezidente.

Pārdomāju sacīto – tiešām, dzenis un pūcīte laikam Dziesmu un deju svētkos nevarētu piedalīties, jo neveikli dejo un arī nedzied kā lakstīgalas, bet varbūt viņiem arī gribas būt kopā ar visu mūsu putnu tautu? Domāju, vajadzētu balsot, citādi atkal kārtējo reizi esam iepakaļ igauņiem. Viņiem jau sen esot nacionālais mīļputniņš – bezdelīga.

Pateicos Prezidentei, bet vēl nelaižu viņu prom: “Kam ir grūtāka dzīve – Prezidentei vai Zinātniecei?” Uzrunātā atbild: ”Grūta viena un tikpat arī otra, tomēr Prezidentam atbildība ir daudz lielāka un lēmumi ir reizēm tik ļoti smagi.”

Otrā daļa. “Fiksās idejas” pēcgarša

Pirmā epizode. Iedams pa Hanzas perona gaiteni, kur daži mīksti krēsli, ievēroju sēžam kādu pazīstamas zinātniskas institūcijas vadītāju. Viņa ir novilkusi kurpes un masē kājas. Ieraudzījusi manu līdzjūtīgo skatu, saka: “Es vairs nevarēju nostāvēt kājās. Nu kas tā par lietu, ka tik garas runas jāklausās un nav pat kur apsēsties?”

Otrā epizode. Kādas citas Latvijas universitātes profesorei pajautāju, kāpēc viņa stāv maliņā un nedejo – kongresa atklāšanas beigās taču dancot drīkst ne tikai ministri un prezidenti, viņa atbild: kamēr sadūšojusies, danči jau beigušies. Arī priecāties neesot pamata, jo universitātes liktenis esot miglā tīts.

Trešā epizode. Kamēr piesaku Dvieļu deju un pamācīšanas daļu priekšā rāda jaunā Latvijas Nacionālās operas un baleta balerīna Adelīna Balode, pie manis piesteidzas satraukta būtne no rīkotāju uzņēmuma ar ziņu, ka danči esot “fiksi jābeidz”. Aha, tagad sāku saprast, ko nozīmē nosaukums “Ideju institūts” – ideju ir daudz un tās ātri nomaina viena otru. Dvieļu deja paliek nenodejota, bet tas nekas. Man arī ir galvā fiksās idejas. Esmu lūdzis savā ģīmgrāmatas burbulī dāvināt senlaicīgus, skaistus linu dvieļus, un jauki latviešu cilvēki ir atsaukušies – daži simtgadīgi un skaisti izšūti jau ir atsūtīti, izmantojot kurjerpasta sakaru līnijas. Publiski saku: ja izdosies savākt vismaz 100 dvieļus, tad rīkosim VLLDL, tas ir, “Vispasaules Latviešu Linu dvieļu Lielo danci”. Varbūt pat 300 pāri to varēs dejot, jo slavenā tautisko lellīšu deju pulciņa vadītāja Iveta Seimanova apsolījusi aizdot dvieļus no Latgales etnogrāfiskās vēstniecības krājumiem.

Ceturtā epizode. Sākam dziedāt “Rīgas danču” himnu: “Danči Rīgā, danči Rīgā, danči visā Latvijā” un nesakauti atstājam skatuvi. Pakaļ steidzas daži iekarsuši dancotāji: “Kur jūs ejat, mēs visu vakaru gaidījām dančus, bet jūs jau prom!” Noplātu rokas: “Šie bija “fiksie danči”, bet ne manas vainas dēļ. Tikai neraudiet, mīļie tautas dejas draugi, tūlīt sāksies Deju svētki un danči būs Esplanādē, Vērmanes dārzā un Ķīpsalas hallē.”

Ieva, zinātņu doktore, kas kongresā pārstāv Upsalas universitāti, jautā, vai jaukie “Rīgas danču” muzikanti varētu atbraukt uz Zviedriju, tur aktīvi darbojas Stokholmas latviešu tautas mūzikas un danču grupa “Stokholmas spēlmaņi”. Latviešu kopiena labprāt dejo tautas dejas, bet mums, kā redzams, esot tādas senas dejas, kādas zviedru zemē nav ne redzētas, ne dancotas. Neko neapsolu, tikai pateicos profesorēm par to, ka dancoja kopā ar mums un “Vektora” dejotājiem.

Dodos mājās, dungodams ziņģi: “Vakar zinātnieks un pētnieks, tagad nabagmājas sētnieks…” Pakaļ steidzas “Kaļķu vārtu” oficianti ar paplātēm, uz kurām pilns ar gardām kūciņām, un lūdzas, lai paņemot, zinātnieki jau prom, bet kūciņu vēl oi-oi, cik daudz. Labprāt, būs pa nakti man našķi, kamēr rakstīšu šo rakstu.