Kad Tautumeitas izziņoja savu dalību Glastonberijā, tas, protams, kļuva par vienu no galvenajiem pasākumiem, kas jāredz. Tāda kā odziņa, kuras līdz šim pietrūka, redzēt Glastonberijā uz kādas no skatuvēm savējos.

Sazinājos ar Tautumeitu pārstāvi, izstāstīju savu stāstu, ka es arī došos uz Glastonberiju. Ātri sapratāmies, izrādījās, ka turp lidosim vienā lidmašīnā un arī mani līdz festivāla vietai var aizvest ar rīkotāju autobusu, kas lidostā sagaidīja Tautumeitas.

Šis dažas kopā pavadītās stundas man prātā atsauca to reizi, kad pirmo reizi braucu uz Glastonberiju, patiesībā neapzinoties, kas mani sagaida. Var skatīt tūkstošiem bilžu un lasīt tikpat daudz rakstu, bet patiesības sajūta parādās tikai tad, kad pa autobusa logu sāk redzēt festivāla ainavu. Šo stundu laikā es labestīgi iesmaidīju, zinot, kādas pārmaiņas sagaida Tautumeitas tuvākajās dienās, viņām pašām tajā brīdī to vēl neaptverot. Kādā pasākumā, kādā sabiedrībā viņas ir nokļuvušas. Cik tas nozīmīgi jau ir un vēl būs viņām pašām, kā augs pašapziņa un lepnums par paveikto. Bet tas viss tad vēl bija tikai priekšā. Pie ieejas pašķīrāmies, mūziķiem sava iekļūšanas kārtība, man sava.

Mēs atbraucām trešdien, Tautumeitu uzstāšanās laiks bija zināms jau sen, mazliet pēc pusnakts naktī no sestdienas uz svētdienu. Viņām pārpārēm bija laiks saprast, kur viņas ir nokļuvušas, kas par pasākumu ir Glastonberijas festivāls. Nejauši satiekot dažas no Tautumeitām pēc dažām dienām festivālā, pajautāju: vai tagad ir skaidrāks, kur esat nokļuvušas? Atbilde bija sagaidāma: jā, tagad mēs to saprotam, tikai tagad mēs saprotam, kur esam.

Par Tautumeitu uzstāšanos, sestdienas naktī patiesībā neko daudz nemaz nevar izstāstīt. Tas ir jāredz, ja nav redzēts, nav sajusts, nevar saprast, kas tur notika. Tieši šādas reizes liek būt lepnam, ka esi latvietis. Jau pēc Tautumeitu kāpšanas uz skatuves Elīzas Legzdiņas uzstāšanās laikā, kas bija dienu iepriekš, man blakus esošie nejaušie cilvēki jautāja: vai es nezinu, kas tā par grupu? Kad izstāstīju, kas viņas ir un no kurienes, turpat iezīmēja savā izlasē kā "jāredz".

Toties savā uzstāšanās reizē meitenes un puiši iegrieza tādu latviešu etnoballīti, ka beigu daļā mierīgs un vienaldzīgs nepalika neviens. Tas bija Tautumeitu iekšējais triumfs, saprašana, jā, mēs arī Glastonberijā varam aizraut skatītājus, kuru nospiedoši lielākā daļa neko daudz vai pavisam neko nezināja par viņām. Pēc uzstāšanās tās bija jau pavisam citas Tautumeitas... Sapņi piepildās.

Diemžēl viņām neizdevās izbaudīt festivālu pilnā mērā, jo jau nākamajā rītā bija jādodas atpakaļ uz Latviju. Festivāla dalībnieku loģistika ir ļoti sarežģīts mehānisms, kam jādarbojas precīzi kā Šveices pulkstenim. Un tieši tāpēc uzreiz pēc uzstāšanās meiteņu skaļi izteiktais, pat izkliegtais - jā, mēs te atgriezīsimies! - skanēja ar neapgāžamu pārliecību. Tagad viņas pārpārēm zina, kas ir Glastonberija, un pilnīgi noteikti atgriezīsies.

Mans vēlējums Tautumeitām ir, lai viņas ne tikai atgrieztos, bet lai vārds Tautumeitas būtu uzdrukāts uz festivāla krekliņiem. Tur, kur ir lasāms pirmā simta zināmāko dalībnieku saraksts.

Jā, mums, latviešiem, tas bija īpaši spilgts brīdis. Tā tas ir, kad kaut kur pasaulē piedalās mūsu tautieši, tāpēc noskatījos arī Elīzu Legzdiņu viņas pirmajā Glastonberijas reizē. Elīza savu ceļu nelauž kā Tautumeitas, kuras Latvijā ir ļoti labi zināmas un atzītas jau ilgu laiku. Elīza dzīvo un rada savu mūziku Londonā, un viņai pilnīgi noteikti ir ārkārtīgi grūti iegūt atpazīstamību un atzinību Anglijā. Un tas vien, ka viņa tagad ir ar Glastonberijas uzstāšanos bagāžā, tas viņai ir liels solis uz priekšu.

Glastonberijā nejaušības uz skatuves nekāpj.

Tas par latviešiem. Bet būsim godīgi paši pret sevi, skaļākie vārdi uzstājās citur, uz daudz, daudz lielākām skatuvēm un daudz, daudz lielākas auditorijas priekšā. Un šeit jau sākas katra gaumes jautājums.

Es kaut kad iepriekš, rakstot par Glastonberiju, jau izteicu šo skarbo domu, ka Glastonberija ir gan prieks par redzēto, bet turpat ir sāpe par neredzēto. Viens piemērs, kā tika plānots laiks jau pieminētajā sestdienas vēlā vakarā.

Uz "Pyramid" skatuves 21.30 tās dienas galvenie mākslinieki Guns N' Roses. Ir pilnīgi skaidrs, ka visu uzstāšanos nevarēs redzēt, jo tad aizkļūšana līdz Tautumeitu skatuvei top neiespējama. Noskatījos pirmo nepilnu stundu no droša attāluma, tas ir, kad ir iespējams ātri iziet no skatītāju pūļa un iet uz citu vietu. Ceļu no "Pyramid" uz Tautumeitu "Toad Hall" varēja ieplānot tā, ka tas veda gar "Other" skatuvi, kur tajā laikā jau vajadzēja sākties Lana Del Rey priekšnesumam. Plāns bija būt nepilnu stundu pie šīs skatuves, un tad no turienes līdz Tautumeitām vairs nebija tālu. Tāda, lūk, ir katras dienas plānošana, ko neredzēt...

Pie Lana Del Rey uzstāšanās tomēr ir jāuzkavējas atsevišķi. Šis stāsts turpmāk un ilgi tiks runāts un aprunāts, domas un viedokļi noteikti dalīsies.

Es redzēju šīs sāgas sākumu, kopā ar citiem, kuri gaidīja šo uzstāšanos, gaidījām, gaidījām. Priekšnesums sākās ar vismaz pusstundas kavēšanos.

Es nezinu visas nianses un iemeslus, kāpēc tā notika, bet ir fakts, ka tad, kad Lana Del Rey ieplānotais uzstāšanās laiks bija beidzies, viņas mikrofoni tika izslēgti. Pēdējie vakara mākslinieki parasti spēlē bez laika ierobežojuma, bet ne šoreiz. Glastonberijā šādi izturēties pret galveno vērtību - festivāla apmeklētāju - netiek atļauts nevienam. Nevar tāpat vien sākt uzstāšanos pusstundu vēlāk. Protams, ir žēl viņas patieso fanu, kuri neredzēja pilnu uzstāšanos, bet ir arī otra puse - Glastonberijā tiek cienīti visi. Ja katra zvaigzne vai zvaigznīte sāks mainīt festivāla norises kārtību, tas būs Glastonberijas festivāla beigu sākums.

Arctic Monkeys, Guns N' Roses, Elton John, šie bija katras dienas noslēdzošie mākslinieki uz "Pyramid" skatuves, un jebkādi komentāri no manas puses ir lieki. Kaut kas noteikti būs redzams BBC kanālā, būs simtiem skatītāju safilmēti video.

Ne no festivāla line-up pirmās rindas man atmiņā paliks "The Pretenders" ar Deivu Grolu (Dave Grohl) kā bundzinieku, viņu pašu jau kopā ar Foo Fighters, kuri bija izziņoti ar nevienam nezināmu vārdu The ChurnUps, arī tā notiek... 

Editors, patīkams atklājums man bija Maisie Peters. Un desmitiem grupu un dalībnieku, kurus visus tā gribējās redzēt... Bet tāpēc jau tas ir Glastonberijas festivāls ar savu saturu un katra pilnīgi brīvu izvēli, ko no tā visa paņemt.

Mans Glastonberijas festivāla redzējums arī šoreiz bija galvenokārt caur fotoaparāta objektīvu. Šobrīd būs tikai dažas bildes, plašu reportāžu varēs apskatīt vēlāk un citur. Tie, kurus tas patiesi interesē, to noteikti pamanīs.

Ir vēl viens ievērības cienīgs fakts. No manas pirmās Glastonberijas ir pagājuši jau seši gadi. Pirmā reize bija nu jau tālajā 2017. gadā. Gan pēc pirmās, gan otrās reizes pagājušajā gadā man tikai nedaudzi ir jautājuši - kā tur ir iespējams nokļūt? Visiem vienmēr esmu stāstījis par savu pieredzi, vienmēr esmu teicis: ja nemēģināsi, neko nesasniegsi. Un man bija patiess prieks, ka šogad es Glastonberijā kā akreditēts mediju pārstāvis nebiju viens. Augumā maza latviešu meitene, bet ar tādu apņēmību, ar tādu dzirksti acīs... Viņas vārds ir Evelīna. Viņa bija viena no tām, kurai pirms gada stāstīju savu stāstu, kā un kāpēc braucu uz Glastonberiju, - ka tas nav fiziski viegli, ka pieteikumu skaits ir mērāms tūkstošos, nevienam nekas netiek apsolīts. Viņa neko ne no viena negaidīja, neviens viņai neko nedāvināja, pati sakārtoja visas lietas un saņēma akreditāciju uz Glastonberijas festivālu. Nākamreiz viņa jau brauks ar savu šī gada pieredzi.

Nekas nestāv uz vietas. Un Glastonberija, kas ar aptuveni 200 000 iedzīvotājiem uz vienu nedēļu bija kļuvusi par septīto lielāko pilsētu Anglijas dienvidos, atkal atgriežas mierīgākā ikdienā. Lai atkal atdzimtu pēc gada un atvērtu visas festivāla ejas 2024. gada 26. jūnija rītā. Tas nozīmē, ka Tautumeitas Jāņus svinēs Latvijā un tikai tad dosies ceļā. Tiekamies Glastonberijā?

Foto: Glastonberija 2023 un Tautumeitas tuvplānā