Šodienas redaktors:
Krista Garanča

Iznākt saulē. Īsa saruna par latviešu un japāņu nacionālajām reliģijām (3)

Raksta foto
Foto: pašportrets

Svētku gājiens vakar notika Baltijas klimatam raksturīgajos mainīgajos laika apstākļos. Lietus līņāja visu pirmo pusi, un tikai šad tad iespīdējās gaismas stariņš. Ne viens vien latvietis paskatījās debesīs un lūdza dievpalīgu, jo nav jau Jāņi, kad lietus ir debesu rasa. Tikmēr zīmīgs brīdis bija, kad sāka iet Rīgas Latviešu biedrības (RLB) kuplais pulks – tikai pāris simti metru gājiena sākumā gar Brīvības pieminekli, un saulīte jau parādīja smaidīgu vaigu, vēl pāris simtu pa Brīvības bulvāri, un daži pēdējie mākonīši steidza pazust no Rīgas gaiļu dusmīgiem skatieniem un rīdzinieku sparīgās dziesmas – Rīga dimd, Rīga dimd!

Viens no fotogrāfiem, kas fiksēja šo Dabas, Dieva un Cilvēka saskaņu, bija Uģis Nastevičs.

Es: «Kādēļ neej gājienā? Dievturus arī neredz...»

Uģis: «Mums tagad notiek Vispasaules etnisko reliģiju kongress, un te pilns ar kongresa delegātiem. Tādēļ es pieskatu, lai delegāti justos aprūpēti, bet brīvos brīžos fiksēju šo mūsu tautai būtisko notikumu.»

«Tā, stop! Kas vēl par kongresu?» – tā es.

Uģis nopūšas un skumji saka: «Redzi, pat tu nezini, kur nu vēl citi, kas neseko līdzi kultūras ziņām.»

Uģis (starp citu, Ph.D. Uģis Nastevičs), lai gan izskatās pēc kāda seno cīņu kluba dalībnieka, patiesībā ir daudzu zinātnisku publikāciju autors, dievturis un nosauktā kongresa rīkotājs. Viņš ir satraukts pat to, ka turpinās mēģinājumi marginalizēt dievturus pašus un visu, ko tie dara. Dažreiz ir sajūta, ka pār visu Latviju klājas kāda tumša ēna, no kuras nevar tikt ārā. Tā tas bija arī šoreiz, kad visi masu mediji, kas tika apziņoti sakarā ar kongresu, nekādi nereaģēja un arī uz preses konferenci ieradās tikai divi blogeri, pie kam viens no tiem – no Lietuvas.

Atvainojos visu mediju vārdā un tincinu Uģi par kongresu. Sabiedrībai ir vērts uzzināt vairāk, kādēļ tiek rīkots šāds, pēc dalībnieku skaita un pārstāvniecības ļoti reprezentatīvs pasākums? Un, ja tajā patiešām ir pieņemti lēmumi, kas turpmāk ietekmēs visu latviešu dzīvi tuvumā un tālumā, tad no mediju puses tā ir vismaz nolaidība.

Uģis turpina: «Eiropas Etnisko reliģiju kongress Latvijā notiek otro reizi. Tajā pieņemta ne tikai vēsturiskā Rīgas deklarācija un, līdz ar statūtu grozījumu par valdes locekļu skaita paplašināšanu (no 5 uz 7), ievēlēta jaunā valde, ko veido pārstāvji no Beļģijas, Čehijas, Grieķijas, Itālijas, Latvijas, Lietuvas un Norvēģijas, bet Latvija kļuvusi par prezidētājvalsti, jo par Eiropas etnisko reliģiju vadošās organizācijas prezidentu uz pieciem gadiem ievēlēts Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vadītājs Uģis Nastevičs.»

Patiesībā zināms laiks nepieciešams, lai sabiedrības uzskati par mūsu seno dievestību mainītos.

Rakstnieks, publicists, gleznotājs un dievturu dižvadonis Ernests Brastiņš (1892–1942) kopā ar pirmo sievu Mildu, 1920. gadu beigas.
Rakstnieks, publicists, gleznotājs un dievturu dižvadonis Ernests Brastiņš (1892–1942) kopā ar pirmo sievu Mildu, 1920. gadu beigas. Foto: M. Lapiņš. Rakstniecības un mūzikas muzejs, Ernesta Brastiņa kolekcija, E. Brast. F 2/4, RTMM 841228.

No nesaudzīgas vajāšanas tūlīt pēc padomju okupācijas (tolaiku dievturu Dižvadoni Ernestu Brastiņu padomju vara noslepkavoja 1942. gadā) līdz ievērojamai kustībai likumu sakārtošanas jomā, lai mēs ne tikai varētu laulāties latviskā dievestībā, bet tajā stiprinātu divu siržu savienību atzītu arī valsts.

Brīnos par to, ka Uģis man nesaprotamā veidā apvieno, no vienas puses, strauji augošu zinātnieku ar plašām interesēm par dažādiem mūsu senās kultūras slāņiem, no otras – dedzīgu dievturi un no trešās – japāņu valodas un kultūras smalku pazinēju.

Uģis iesmej: "Tu jau pats zini, ka japāņu kagura suzu ir tas pats, kas mūsu trejdeksnis." Tad turpina jau savā nosvērtajā balsī:

"Japāņi sajūt vārdos grūti aprakstāmu tuvību ar latvisko dzīvesziņu, kuras garīgo kodolu teju simt gadu pasaulē pazīst ar dievturības vārdu. Tas ir likumsakarīgi, jo arī japāņiem ir saglabājusies sava dievestība — šintō. Aizvadot viesstudijas Kogakkanas Universitātē, kas ir viena no divām vietām pasaulē, kur ir pieejamas šintō studijas, un pētot mūsu abu tautu nacionālo reliģiju līdzības, esmu ieguvis zinātņu doktora grādu kultūras teorijā."

Japāņu ritma instruments kagura suzu no Mivas pilsētas Naras prefektūrā, Japānā
Japāņu ritma instruments kagura suzu no Mivas pilsētas Naras prefektūrā, Japānā Foto: METROPOLITAN MUSEUM OF ART

Ja tā padomā, mēs darba dienas gaitās steidzam galvas nodūruši, reti smaidam atļaujam ielīt sejās. Vēl retāk paceļam galvas uz augšu. Kāds teiks, ka tur jau tikai pelēkas debesis un ķērcošas kaijas...

Ak nē jel, paskatieties uz Rīgas Latviešu biedrības nama fasādi! Tur, augstu virs rīdzinieku galvām, Ausekļa vārdiem, "guļ mūsu tēvu dievi". Vienīgi... Dievi nevar bez cilvēkiem, savukārt cilvēkiem gadās nepārdomāti runāt un uzvesties, sak, priekš kam man dievi – es pats kungs un ķēniņš un vēders man Dievs Visaugstākais.

Raksta foto
Foto: Normunds Brasliņš/Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Saku Uģim, lai nebaidās ne no kā! Mūsu biedrības namu sargā senie dievi, kurus Janis Rozentāls iefreskojis mūsu svētībai. Dievturi te vienmēr atradīs dzirdīgas ausis un saņems atbalstu nepieciešamības gadījumā. Paskat, cik liela ir RLB saime!

Rīgas Latviešu biedrība ar savu karogu pirms gājiena 2023. gada 2. jūlijā. Raksta autors pie karoga kreisajā stūrī.
Rīgas Latviešu biedrība ar savu karogu pirms gājiena 2023. gada 2. jūlijā. Raksta autors pie karoga kreisajā stūrī. Foto: Jānis Brencis

Nepalaid garām!

Uz augšu