Esmu piedalījusies vairākos Dziesmu un deju svētkos, taču vienmēr esmu tos pavadījusi Mežaparka estrādē. Tomēr viens no maniem lielākajiem sapņiem ir bijis piedzīvot tieši deju svētku burvību - būt Daugavas stadionā un lekt raitā deju solī.

Pieredze ar dejām, ja neskaita laikmetīgās dejas performances mājās vīram, man ir maza... Tomēr latviskās tautas dejas vienmēr man ir likušās apbrīnas un sajūsmas vērtas.

Tā nu ir sanācis, ka šī gada Dziesmu un deju svētkos esmu tikai skatītāju rindās, tomēr pildu arī kādu nozīmīgu funkciju. Ar vīru esam dāvājuši naktsmājas dejotāju pārim – vīra vecākiem, kuri dejo senioru deju kolektīvā. Dejošana ir bijusi viņu aizraušanās kopš studiju gadiem. Tur arī viens ar otru iepazinās.

Liels prieks, ka ir iespēja uz nedēļu tepat - netālu no Daugavas stadiona - izmitināt vīra vecākus. Tas nedaudz, bet atgādina par Dziesmu un deju svētku patieso nozīmi: kopā būšanas burvība ar savējiem. Jāsaka, ka sadzīvojam labi. Noteikti neesam zaudētājos, jo arī kāds neapēsts launaga iepakojums nonāk mūsu ledusskapī, kuru tad kopīgi brokastīs arī notiesājam.

Brīvākus vakarus pavadām ar sarunām par dienas notikumiem un dažādiem jautājumiem un atbildēm par un ap tautas dejām. Jāatzīst, ka jautājumus pārsvarā uzdodu es. Lai cik pašsaprotami tie dejotājiem varētu likties, bet man nudien nav skaidrs, kā horeogrāfs rada deju vai veido deju uzvedumus?

Klausoties stāstos par deju kolektīvu un dzīvi tajā, vēl vairāk attālinos no sava sapņa par dejošanu tautas deju kolektīvā. Protams, nekad nav par vēlu sākt kaut ko jaunu... Pēc vakara sarunām saprotu, ka labāk palikt pie dziedāšanas Mežaparka estrādē un ar vīru viens otram nosolījāmies - iesim korī.