Apkārt rosās arī žurnālisti – fotografē, LR3 žurnāliste ieraksta pat intervijas. Sākas koncerts. “Iļgi” dārdina, “Dandaru” meitenes izvijas garā virtenē kā strauts… Skatāmies un baudām. Mana loma – saprast, kas te notiek?

Vispirms jau žanru nebijis savijums – kopā muzicē un dejo tautas mūzikas un folkloras nozares pārstāvji, spēlē profesionāla postfolkloras (precīzāk, folkroka) grupa “Iļģi, kas pastiprināta ar vairākiem muzikantiem/dziedātājiem. Laikmetīgās dejas horeogrāfe iestudējusi tautas dejas draugiem (Latvijas Universitātes “Dandariem” un Rīgas Danču klubam) samērā sarežģītas kustības. Pie tam muzicē gan dīdžejs, gan daži no izcilākajiem mūsu tautas muzikantiem. Man acis žilbst no visa raibuma, kas jāsaliek kaut kādā sakarīgā uzvedumā. Režisorei Pamelai Butānei tas izdodas pietiekami labi – skatītāji sēž, elpu aizturējuši.

Tātad, iedomāsimies iegarenu telpu, kur vienā tās galā uz augsta podesta sēž “Iļģi”, stāv vīru kopa “Vilkači” un solodziedātāja. Vidū kā garum gara, izstiepta skatuve. Režisores Pamelas Butānes skatījumā – tā ir laika līnija, bet man atgādina modes skatēs redzēto mēli. Mēles vidū pie savas pults darbojas DJ Monsta; pie mikrofona ik pa brīdim pienāk kāds no solo muzikantiem. Muzikantu tuvplāni tiek projicēti uz milzīga ekrāna aiz “Iļģu” mugurām.

Pēc koncerta uzrunāju Ilmāru Pumpuru un Sandru Lipsku. Kāpēc tieši viņus? Ilmārs šajā notikumā piedalās kā tautas mūzikas instrumentu darinātājs, taisa visdažādākos instrumentus, bet meistaru izstādē ir viņa rāmja bundziņas, kuras sadzīvē bieži saucam par "bubinu".