Reinis: Es teiku, ka Līgatnē likās, ka ir sanākuši supersavējie. Tas bija ļoti iedrošinoši arī mums pašiem – saprast to, ka, redz, ir sanācis tāds pūlītis ar savējiem, kuriem tas viss ir ļoti vajadzīgs un kuri zina vārdus dziesmām daudz labāk nekā dažbrīd mēs paši. Tas bija foršs enerģijas bumbulis, kurā mēs visi izārdījāmies.

Jānis: Jā, likās, ka tā ir kā fanu kluba sanāksme, kurā mēs guvām labu apliecinājumu, ka tas, ko mēs darām kā “Instrumenti”, ir ļoti vajadzīgs. Un tas tiešām tika ļoti sirsnīgi uzņemts, un mēs tikām aicināti to darīt vēl un ātrāk rādīt tās jaunās dziesmas. Tā bija forša sajūta.

Kā jūs vērtējat Latvijas koncervietu kartes papildināšanos un paplašināšanos, sacīsim, pēdējo piecu gadu griezumā?

Jānis: Tie droši vien būs divi dažādi stāsti. Viens būs par mums kā mūziķiem, kuri darbojas dažādās muzikālās izpausmēs, kombinācijās un sololietās. Un otrs stāsts būtu par “Instrumentiem” kā grupu, kurai ir savs zināms žanrs, arī koncertvietas ziņā.

Reinis: Mēs kā “Instrumenti” neesam kategoriski, mēs savu žanriskumu pa ceļam esam mainījuši ļoti krāsainos veidolos. Es domāju, ka jautājums par Rīgas pilsētu, pie tā mēs laikam kasām savas galvas visilgāk, kad plānojam savus koncertus: kur un kā to labāk izdarīt.

Ja zinām, ka citās pilsētās, kurās ir šīs foršās koncertzāles, kas ir drošās saliņas uz kurām var braukt un droši paļauties, ka tur viss būs tieši tā, kā tam jābūt, kā jau Eiropas līmeņa koncertzālēs, – tad vecais, ierūsējušais jautājums par to, kad Rīgai būs sava koncertzāle, ļoti bieži ir arī mūsu darba kārtībā, kad plānojam koncertus.