Sākšu no sākuma. Piektdien, pastaigājoties pa Vecrīgu, ieklīdu Doma laukumā. Kas tad tas! Neredzēti liela skatuve, kas izmēru ziņā var sacensties ar pašu Doma baznīcu. Tikai nav torņa ar zelta gaili galā.

Izrādās, 4. augustā rīdziniekus ar diži lielu koncertu bija nolēmusi iepriecināt Polijas TV (Telewizja Polska) vadība. Koncerts ar devīzi "Łączy nas Bałtyk” (Mūs savieno Baltijas jūra) ir stāsts par neparastajām attiecībām starp Baltijas jūras "savienotajām" valstīm, kas kļuvis īpaši aktuāls pēdējā gada laikā. Bez tam koncerts norisa kā māksliniecisks veltījums poļiem Latvijā, kuru īpatsvars mūsu valstī ir samērā liels (pēc šī gada datiem aptuveni 39 000). Varbūt pēdējais apstāklis bija par pamatu tam, ka tieši poļu mākslinieki bija viskuplāk pārstāvēti, bet no Latvijas, Igaunijas un Zviedrijas bija pa vienam pārstāvim.

Interesanti, ko no Latvijas uzaicinājuši poļu TV producenti? Izvelku savu žurnālista karti un dodos uzbrukumā apsardzei, kuri man lauzītā angļu valodā cenšas paskaidrot, ka žurnālistiem vajag Polijas TV prezidenta rakstisku atļauju. Pasmaidu un poļu valodā paskaidroju, ka man ir daudz draugu muzikantu gan Varšavā, gan Poznaņā. Tāda informācija apsardzei liek darboties pēc plāna B.

Viņi norīko vienu brašu puisi, kurš man seko līdzi un cenšas iztincināt, kāpēc man jāsatiek citi igauņi. Saku, ka esmu no Rīgas, no Latvijas un vēlos uzrakstīt lielākajam Latvijas portālam par šo interesanto ieceri – raidīt tiešajā ēterā no Rīgas centra. Nezinu, vai viņš man notic, bet sameklē kādu vīru, kurš esot Igaunijas dziedātājas Alikas (Alika Milova) menedžeris Simons (Szymon Orlowski). Ohoho! Esmu ar mieru šoreiz izlikties kaut par igauni, jo Simons apsola mani iepazīstināt ar Eirovīzijas Igaunijas pārstāvi, kura šopavasar konkursā ieguva cienījamo devīto vietu.

Manā priekšā stāv neliela meitene, spulgace un sniedz roku. Saku: “Tere!” Viņa man igauniski kaut ko atbild. Laika nav paskaidrot, kāpēc Simons mani pieteica kā Igaunijas TV pārstāvi, tāpēc jautāju uzreiz – Kad Latvija vinnēs Eirovīzijā? Alika nesamulst: “Latvija uzvarēs, kad konkursa fināls notiks Igaunijā. Tātad sākumā jāuzvar igauņiem, kā tas notika jau reiz pirms pārdesmit gadiem.” Novēlu Alikai pēc iespējas ātrāk uzvarēt Eirovīzijā, jo latviešiem jau apnicis cerēt un gaidīt, gaidīt un cerēt. Alika atver vēl plašāk savas jau tā lielās acis un nopietni saka: ”Nākošgad nepiedalīšos, bet pēc tam gan gribētu vēlreiz izjust Eiropas fanu enerģiju."

Palūdzu Simonam mani pagaidīt, jo esmu pamanījis, ka pie spoguļu rindas rotājas mums tik mīļās sejas – “Tautumeitas” visas reizē tiek pie koncerta frizūrām un sārtiem vaigiem. Jūtos kā buduārā, ciemos pie princesēm.

Laimīgs sameklēju Asnati, kura, zinu, man neatteiks dalīties ar “Tautumeitu” lielākajiem noslēpumiem. Pieliecos pie auss un taujāju: “Asnate, vai pēc tam, kad “Tautumeitu” šarma priekšā kritis Glastonberijas mūzikas cietoksnis, vēl ir kāda diena, kad jūs nekoncertējat?”

Asnate ir pati nopietnība: “Nav jau katru dienu koncerti, bet slodze ir gan ļoti liela, tāda nekad agrāk nav bijusi...” Tāda ir slavas cena, nodomāju un jautāju vēl – iedomāsimies, ja kāds bagāts producents gribētu viņas uzaicināt uz Ziemassvētkiem braukt uz Maincu un dziedāt skaistā viduslaiku baznīcā ar fantastisku akustiku. Vai viņam būtu cerības uz jāvārdu?

Asnate aizdomīgi mani vēro, cik nopietns ir mans piedāvājums: “Šajos Ziemassvētkos nav nekādu cerību, “Tautumeitas” gaida Austrālijas latvieši, bet par nākošo gadu var domāt.” Tad ievelku dziļi elpu un saku galveno jautājumu: “Vai Tautumeitas uzvarēs Eirovīzijā jau nākamgad?” Asnate skatās domīgi. Te man pie otras auss Asnates māsa Aurēlija sapņaini saka: “Jā, tas būtu “Tautumeitu” augstākais panākums pasaulē…” Piekodinu, lai Eirovīzijas šovā noteikti spēlē Dižkokli, tad pirmā vieta garantēta. Te jāpiebilst, ka Asnate jau pirms gada iemēģināja, kā skan Dižkokle, kad filmējās Auļu klipā “Saule brida miglājos”.

Intriģējošākais Polijas TV rīkotajā koncertā ir fakts, ka no Doma laukuma tiešraide paredzēta Polijas valsts televīzijas skatītājiem, kuru skaits stipri vien pārsniedz ne tikai Rīgas, bet visas Latvijas iedzīvotāju skaitu. Tomēr, ja nebijāt koncerta brīdī Vecrīgā, tad  citu iespēju skatīties Latvijas teritorijā šo koncertu nebija – ja vien saimniecībā nav tik stipra antena, kas uztver arī Viļņas TV signālu.

Diemžēl, man nezināmu iemeslu dēļ, nav izveidota Baltvīzija jeb Baltijas jūras televīzija, kas šādos gadījumos nodrošinātu kultūras programmu vienlaicīgu pārraidīšanu vismaz kaimiņvalstīs. Vai mēs kaut ko zinām par kaimiņu populāro mūziku, rokmūziku, folkloru? Ar Eirovīziju reizi gadā noteikti ir daudz par maz. Pagaidām vienīgā cerība uz komerctelevīzijām. Piemēram, ETNOTV Eiropa, kas drīzumā būs pieejama arī Latvijā.

Krāšņajā un specefektiem bagātajā koncertā kopā ar Tautumeitām un Aliku uzstājās Merila Rodoviča, Kšištofs Kugovskis un Edita Gorņaka un citi poļu mākslinieki, kā arī “The Visitors”, kas ir veiksmīgākie zviedru supergrupas “ABBA” atdarinātāji. Publika, kurā poļu valoda skanēja biežāk nekā parasti, daudziem rokās bija nelieli Polijas un Latvijas karodziņi.

Atvadoties atskatījos, lai vēlreiz uzmestu acis skatuvei, – masīvā un smagnējā būve izskatījās kā viegls citplanētiešu kuģis, kas peld nakts tumsā dažus metrus virs zemes un aicina doties tālēs nezināmās, bet patiesībā tepat pie kaimiņiem, ar kuriem mums kopīga vēsture, tagadne un nākotne.