Šodienas redaktors:
Krista Garanča

Mūziķu kautiņi, laikmetīgā opera un dabas simfonijas. Ielūdz festivāls "Sansusī"

Foto: Toms Treibergs

Lai neviens no mūzikas žanriem netaptu aizvainots un mazāk novērtēts, arī klasiskajai/akadēmiskajai/laikmetīgajai mūzikai ir savs festivāls, kura koncepts ir ļoti līdzīgs tradicionālam rokfestivālam. “Sansusī” ir vārds, kurš jau desmit gadus kalpo par koda zīmi tiem mūzikas cienītājiem, kurus saista akadēmiskā augsnē augusi mūzika, kura attīstās un izplaukst šodienīgas muzikalitātes ziedos. Tos varēs sastapt un sasmaržot Susējā, Jēkabpils novadā, jau sākot ar šo piektdienu, un turpināt izbaudīt veldzējošo pieredzi līdz pat svētdienas izskaņai. 

Kā stāsta festivāla organizatori – Latvijas Nacionālās operas baritons Armands Siliņš un scenogrāfs, kultūrvietas “Tu jau zini kur” vadītājs Uldis Trapencieris –, “Sansusī” ir veidots kā māksliniecisks piedzīvojums. Skatītāji tiek aicināti nevis, iepriekš iepazīstoties ar programmu, meklēt atpazīstamus vārdus un zvaigznes, bet doties uz festivālu kā vienotu mākslas darbu.

No programmas līdz festivāla teritorijas scenogrāfijai – festivāls veidots kā māksliniecisks sajūtu ceļojums. Katra detaļa festivāla teritorijā iekļaujas pārdomātā scenogrāfijā, kurā nav vietas komerciāliem reklāmas stendiem vai tirgotājiem, kas varētu novērst skatītāju uzmanību vai nogurdināt uztveri.

Tādējādi apmeklētāji tiek aicināti ar atvērtību piedalīties festivālā no sākuma līdz beigām un atklāt jaunus mākslas darbus bez iepriekš izveidotiem stereotipiem un aizspriedumiem.

Festivālā visi koncerti un izrādes ir vienlīdz svarīgas, tāpēc tie nenotiek vienlaicīgi, un starp programmas norisēm ir aptuveni stundu ilga pauze, lai publika varētu izbaudīt pēcgaršu no iepriekšējā mākslinieciskā pārdzīvojuma un iekšēji sagatavoties nākamajam.

Raksta foto
Foto: www.sansusi.lv

Runājot par festivāla pirmsākumiem – es iztēlojos, ka jūs abi bijāt kā cilvēki-orķestri, kuri darīja pilnīgi visu, kas nepieciešams?

Uldis: Tā dēvētajā “Sansusī” 0. gadā, kas bija viena vakara koncertiņš, es pieslēdzos pavisam nedaudz. Tas bija 2013. gads. Spēlēja viens duets, un vēl Armands dziedāja pats. Toreiz visu organizēja Armands – mēs, pārējie, stiepām klavieres un palīdzējām vēl visu ko citu salikt.

Armands: Tā pirmā tikšanās reize, jā, 0. gads bija galvenokārt prezentēt to ideju, kura bija izklāstīta, vairākus gadus tusējot pa Susēju – rīta agrumā ar glāzīti staigājot pa teritoriju un draugiem stāstot: lūk, te būs šitas, bet te uzstāsies tas. Un tad kādā brīdī kāds teica: “Nu, kad tad būs tas festivāls?”

Uldis: Jā! Cik ilgi runāsi!

Armands: Tad mēs uztaisījām šo vienu koncertvakaru. Tas bija ļoti tādā trash stilā. Viss vienkop tika savākts ar draugu un iedvesmas palīdzību. Flīģelis tika atvests no Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mēģinājumu zāles Vecrīgā, Zirgu ielā. Apmeklētāji lielākoties bija draugi un pašvaldības pārstāvji, kuriem tika stāstīta ideja par to, kas būs nākamgad.

Raksta foto
Foto: Toms Treibergs

Uldis: Savukārt pirmajā festivāla gadā daudz tiešākā veidā sapratu, cik daudzas lietas nevaru izdarīt viens, un tad ieslēdzās tas #darbiņšvaig. Kā tev kaut ko vajag izdarīt, tā tu saki apmeklētājam: “Hei, vai tu vari flīģeli pārnest?”, vai tu vari šito un to? Pirmie divi festivāla gadi darbojās tieši uz šāda brīvprātības principa.

Armands: Teiksim, brīvprātīgie draugi. Vesela kopiena, kura tika aicināta talkā nedēļas garumā. Un cilvēki bija priecīgi par to! Tā ir sajūta, kuru daudzi atceras ar ļoti lielu patiku. Ka no skatītāja tu varēji vienā knipja sitienā kļūt par organizatoru, par kopienas sastāvdaļu. Caur to arī mūsu festivāla publika, organizētāji un mūziķi ir savienojušies. Jo bez tās publikas, kura atbrauc, “Sansusī” nav “Sansusī”.

Nepalaid garām!

Uz augšu