Izstādei sākotnēji bija paredzēts cits norises termiņš: no 4. līdz 14. augustam, taču negaidīti lielās apmeklētāju intereses dēļ nolemts to par nedēļu pagarināt. Ekspozīciju apskatīt ierodas ne tikai kādreizējie Tirzas pienotavas darbinieki, bet arī tālāki viesi, no kuriem daļa savu mūžu veltījuši piensaimniecībai un lopkopībai.

Izstādes autori un arī dzīvesbiedri Inese Manguse un Mihails Plohockis par izstādes norises vietu un to veidojošo kontekstu stāsta:

"Slēgta skola un bērnudārzs, slēgts veikals, slēgts pasts un pienotava. Šādas ziņas vairs nepārsteidz attālo Latvijas lauku iedzīvotājus. Fakts, ka modernā sabiedrība mērķtiecīgi raugās lielpilsētu virzienā, bet pilsētas redz tikai pašas sevi, provocē milzīgu mentālu plaisu starp metropolēm un perifēriju. To spilgti izjutām, kad pandēmijas laikā no Maskavas pārcēlāmies uz Tirzu – Ineses dzimto pagastu astotajā paaudzē."

Iedziļināšanās vietējā kontekstā ir ne tikai intereses, bet arī izdzīvošanas jautājums, tādēļ mākslinieki sāka pētīt apkārtējās teritorijas sabiedrības antropoloģiju. Rezultātā dzima ideja mākslas projektam “Iekšējā Tirza”. Visiem labi zināmais 2020. gada laiks piespieda cilvēkus ienirt savā iekšējā Tirzā, kuru, tāpat kā Tirzas pagastu, ir grūti ievērot ikdienas steidzīgajā rutīnā.

Mākslas projekts veidoja alegoriju par Sarkano grāmatu, kurā tiek pētīti un apkopoti reti eksemplāri un apdraudētas rurālās sugas to dabiskajos dzīves apstākļos. “Iekšējās Tirzas” ietvarā radās iespēja rīkot “Poēmu par pienu” – mākslas darbu izstādi kā specprojektu vēsturiskā un īpašā vietā – Tirzas vecajā pienotavā, kura ir trāpīgs piemērs augstāk pieminētajām retajām "sugām". Laiks tajā apstājies jau 90. gados.

Attīstoties izstādes idejai, jūlijā pienotavā rezidēja 20 jaunie mākslinieki, kuri radīja lielizmēra gleznojumu instalāciju, kā vēstījuma kodolu izmantojot Ziedoņa sacerēto poēmu. Projektā iesaistījās arī Tirzas novadpētniecības krātuve, kura palīdzēja apzināt informāciju arhīvos un atrast dažādus ar pienotavu saistītus artefaktus.

Vēlāk kopā tika organizēts bijušo pienotavas darbinieku, piena vedēju un citu iesaistīto personu saiets, ierakstītas intervijas, apkopota arhīvos neatrodama informācija un fotogrāfijas no Tirzas iedzīvotāju personiskajiem foto albumiem.

Intervijas ar bijušajiem pienotavas darbiniekiem ierakstīja un apstrādāja projekta viesmāksliniece, Kanādā dzīvojošā latviešu fotogrāfe un dizainere Zīle Liepiņa. Visas jauniegūtās liecības nodotas Tirzas 20. gadsimta liecību muzejam.