“Laikos, kad prasās pēc gaismas, ar mums notiek brīnumaina situācija. Veidojot Purvīša muzeja stratēģijas stūrakmeņus, veicot pētniecības darbu, nonācām Cēsu novada Skujenes pagasta māju “Gravas” apkārtnē, kur zem sena nogāzta ozola varētu būt zemē iegrimis Garlība Merķeļa akmens rakstāmgalds. Kopā ar pētnieciskās ekspedīcijas dalībniekiem, nolēmām šo vēsturisko artefaktu izzināt līdz galam,” par atklājumu stāsta Purvīša muzeja vadītāja Žanete Grende.

Lai identificētu akmens autentiskumu, piesaistīta filoloģijas profesore, zinātniece Janīna Kursīte-Pakule un vēsturnieks, arheoloģijas profesors Juris Urtāns. Veicot padziļinātu izpēti, secināts, ka akmeni ir iespējams izrakt. Pateicoties Cēsu novada lauksaimniekiem, ar smago tehniku tas šī gada 7. septembrī izcelts no zemes dzīlēm. Profesore Janīna Kursīte-Pakule komentē jaunatklājumu: “Visam pienāk savs laiks, arī Merķelim un akmenim, uz kura viņš sarakstījis “Latviešus”. Sakrita viss – laba komanda, laba diena un ticība, ka latvieši to var. Nogāzto akmeņu vietā ir jaunatrakts akmens, kurš vēsta un iemieso nozīmīgu daļu no latviešu vēstures.” Profesors Juris Urtāns uzsver, ka tieši apstākļu labvēlīga sakritība ļāva leģendai par Merķeļa akmens galdu dzīvot – tā ir ļoti sena akmens plāksne, kura nav speciāli apstrādāta, bet dabiski pāršķēlusies. Plānots, ka akmens publiskai apskatei būs pieejams nākamgad uz Garlība Merķeļa 255. gadadienu Annas muižas teritorijā.

G. Merķeļis darbā “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadu simteņa beigās” (Die Letten, vorzüglich in Liefland, am Ende des philosophischen Jahrhunderts) vēršas pret dzimtbūšanu, atklāj Vidzemes muižnieku vardarbību pret latviešu zemniekiem, argumentē cēloņus dzimtbūšanas ekonomiskajai neefektivitātei un antihumānajam raksturam. Tolaik darbs izraisīja rezonansi Eiropā, bet Baltijas elitē izpelnījās nosodījumu. Tapa vairāki pretraksti, un sakarā ar spēcīgo opozīciju dzimtbūšanas kritikai G. Merķelis bija spiests pamest mūsdienu Latvijas teritoriju un pārcelties uz Vāciju.