Viesojoties “Radio SWH” raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi”, mūziķe un arī nupat iznākušās grāmatas “Piezīmes uz šaubu malām” autore Māra Upmane-Holšteine atminas sarežģīto un emocionālo laiku saistībā ar dēla veseļošanos un ilgo laiku slimnīcā. Viņa paskaidro, kā tas ietekmējis pašu un kāpēc publiski par to runājusi, atklājusi vien pēc iznākšanas no slimnīcas.
Raidījuma vadītājai Inesei Vaikulei Upmane-Holšteine uz jautājumu par to, kādēļ publiski par to nerunāja pašā notikuma epicentrā, stāsta: “Tajā brīdī mēs paši esam ļoti trausli. Tajā brīdī cilvēki ļoti grib atbalstīt. Cilvēki īstenībā mums nenormāli daudz palīdzēja tajā laikā un gribēja ieteikt visu ko.” Viņa norāda, ka tagad gan saprot apkārtējo vēlmi palīdzēt, taču tajā brīdī bijis ļoti grūti dzirdēt komentārus, ieteikumus, kas nereti veduši pilnīgi citā virzienā.
“Tad, kad es izgāju publiski ar to ziņu, pār mani nāca gūzma ar vēstulēm – gan atbalsta vārdiem, gan arī diemžēl tādiem, kas man vienkārši “šāva korķus ārā”. Mani meta atpakaļ bailēs, meta atpakaļ neticībā, kaut arī mēs esam pabeiguši, un es pie sevis nodomāju – paldies dievam, ka mēs noturējām tik ilgu laiku, kamēr es esmu jau stabila, – es zinu, kur mēs esam, es zinu, kam es ticu, zinu, ka es ticu savam bērnam un viņa veselībai, un mani vairs tik ļoti nevarēja sašūpot,” atklāj mūziķe.
Viņa gan saprot, ka cilvēkiem vienmēr gribas būt noderīgiem, zinošiem un gudriem, piebilstot, ka katrs latvietis taču zina, kā ceļi ir jābūvē. “Ir kaut kāda robeža, kur varbūt labākā palīdzība dažreiz ir arī paklusēt. Ja tu tiešām neesi bijis līdzīgā situācijā, citreiz labākais, ko tu vari pateikt, – man vieni no spēcinošākajiem atbalsta vārdiem bija, skan smieklīgi: “Bāc, šis ir patiešām briesmīgi”,” atminas Upmane-Holšteine, vēlāk norādot, ko līdzcilvēki var šādās situācijās darīt: “Es teiktu, labākais ir vienkārši just un klausīties.”
Pilnu raidījuma ierakstu vari noklausīties šeit!
