Sanfrancisko, ASV no 26. līdz 29. oktobrim notiks 9. diasporas amatierteātru festivāls “Laipa 2023”. Tieši šī pilsēta atzīstama par latviešu teātra galvaspilsētu Amerikā. Kādēļ tā, ieskatīsimies vēstures liecībās.

Sanfrancisko latviešu teātru gaitas seko trim lielākajiem latviešu emigrācijas viļņiem – pēc 1905. gada revolūcijas sakāves, pēc Otrā pasaules kara 20. gadsimta piecdesmitajos gados un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 20. gs. un 21. gs. mijā. Katrs no šiem emigrācijas viļņiem Sanfrancisko apkārtnē dzīvojošajiem latviešiem atnesa jaunus cilvēkus, jaunas radošās idejas un arī jaunas teātra trupas.

Jau 19. gadsimta beigās Ziemeļkalifornijā izveidojās latviešu sabiedrība un 1897. gadā tika nodibināta biedrība “Latonra”, kas esot arī rīkojusi teātra izrādes, tomēr tuvāku ziņu par teātra spēlēšanu tolaik nav.

Par latviešu teātra tradīcijas aizsākumu Sanfrancisko varam runāt, sākot ar 1914. gadu, kad Amerikas latviešu sociālistu strādnieku federācijas Sanfrancisko sekcija uzveda tulkotu lugu “Viņa jubileja – glezna iz rokpeļņu dzīves vienā cēlienā”. Pēc profesora Jāņa Andreja Burtnieka iniciatīvas, kurš tolaik studēja Bērklija universitātē, 1916. gadā tika nodibināts Sanfrancisko dramatiskais pulciņš, un tā paša gada 24. decembrī tika uzvesta Rūdolfa Blaumaņa luga “Ugunī”.

Par šo uzvedumu publicēta plaša recenzija žurnāla “Prometejs” 1917. gada pirmajā numurā, kur arī minēts, ka jau pirms “Ugunī”, tika izrādīta Rīksteskoka (Jēkaba Bērziņa) joku luga “Mantinieki”. Divdesmitajos gados Sanfrancisko nodibinājās Latviešu biedrība, un tās paspārnē aktīvi darbojās arī teātra pulciņš, uzvedot vairākas lugas gadā. Tomēr ar laiku “veclatviešu” skaits samazinājās un arī sabiedriskās aktivitātes izsīka.

Sanfrancisko teātru dzīve ar jaunu enerģiju atsākās 20. gadsimta 50. gados, kad ASV, tajā skaitā, Kalifornijā ieradās lielais Otrā Pasaules kara latviešu bēgļu vilnis. Tas veidoja jaunu, rosīgu sabiedrību, kas cieši turējās kopā ar sākotnējo cerību kādreiz atkal atgriezties dzimtenē.