Agris Daņiļevičs atklāti par Dziesmu un deju svētku aizkulišu intrigām (2)

Kā zināms, Daņiļevičs vada deju skolu "Dzirnas". Lai arī deju laukumā bija redzami viņa audzēkņi, atšķirībā no iepriekšējiem svētkiem nebija viņa horeogrāfiju un viņa nebija starp virsvadītājiem. Uz jautājumu, kā to uztvēris, viņš atbild: "Sapratu, ka neviens man tāpat nepateiks taisnību, kāpēc tur neesmu. Bet domāju, ka tas notika, pateicoties uzvedumam "Dziesma dejo, deja skan" – tas bija dziesmas un dejas savienojums, savi svētki, ko mēs pagājušajā rudenī sarīkojām Mežaparka estrādē.

Un varbūt intervijās ar mani izskanēja kaut kas tāds, kāpēc rīkotājiem izdevīgāk, ka stadionā Deju svētkos manis nav..."

Foto: "Dziesma dejo, deja skan" mēģinājums

Viņš turpina: "Režisors Uģis Brikmanis kādreiz sacīja, ka stadions ir Deju svētkiem pilnīgi nepiemērota vieta, un es viņa teiktajam pilnīgi piekrītu. Otra lieta – ļoti gribējās savienot dziesmu un deju! Un "Dziesma dejo, deja skan" parādīja ļoti daudz problēmu – lielie attālumi estrādē, skaņas, gaismas. Bet otros svaru kausos – prieks, un tas visu kompensēja. Šis pasākums varbūt pārsteidza, bet es tiku paslaucīts zem paklāja svētku stadiona variantam un – paskatījos tos no malas."

"Apzinājos, ka tāpat esmu atbildīgs par šo svētku tradīciju un tur jāveido kaut kas revolucionāri jauns. Jābūt attīstībai!

Deju svētkos mēs stagnējam, jo jau ilgāku laiku ir vieni un tie paši mākslinieciskie vadītāji, taču katram cilvēkam ir savs rokraksts, un nav labi, ja svētkos tas visu laiku ir vienāds.

Un vēl – ir jādomā par labu horeogrāfiju. Jo svētki nav tikai šis koncerts stadionā. Principā jau jebkura deja, ja to dejo 18 tūkstoši dejotāju, izskatās ģeniāli. Bet pirms tam dejotāji piecus gadus mācās un dejo šīs dejas, un svarīgi, lai viņiem būtu labs, kvalitatīvs repertuārs.

Es kā profesionālis varu pateikt, ka tāda nav," saka Daņiļevičs.

Uz jautājumu, kādai jābūt labai dejai, horeogrāfs saka: "Tā ir deja ar savu tēlu, un dejas nosaukums saskan ar muzikālo materiālu un horeogrāfiju. Lai cilvēkiem šī deja paliek atmiņā. Pagājušajos svētkos man bija iespēja vienā koncertā noskatīties pilnīgi visu repertuāru, un man tas radīja skumju un pārsvētsvinīgu sajūtu. Ir dejas, kas paliek atmiņā, piemēram, Jāņa Ērgļa Bobu dancis ar lakatiem un Es izjāju Prūšu zemi – ģeniālas dejas!

Bet ir dejas, kas ir pilnīgi garām. Un vēl jau vajadzīga lielā laukuma virsskaņa.

Es zinu, ka parastam cilvēkam, kuram laimējas dabūt biļeti uz Deju svētkiem, viss patīk, jo viņu pārsteidz mērogs. Bet vajag vairāk – vajag, lai cilvēki tiek aizķerti un iemīl to, kas notiek uz laukuma. Ar svētsvinīgo staigāšanu ir par maz."

Jau ziņots, ka šogad XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki notika no 30. jūnija līdz 9. jūlijam Rīgā, to galvenais akcents bija Dziesmusvētku tradīcijas 150 gadi.

Foto: Deju lieluzvedums “Mūžīgais dzinējs”

Vairāk lasi žurnāla "Ieva" 4. oktobra numurā!