Ilzes Kungas-Melgailes veikumā ieskaitāmas īsmetrāžas filmas “Priežu bērni”, “Randevu” un “Gaismas zīmes”, kā arī dokumentālās filmas "Brāļi Varslavāni", "Mūzika, mans Credo", "Latvijas volejbola leģendas" un "Kinorežisors Aloizs Brenčs”.

Režisores profesionālo raksturu iezīmē filmas producente Aija Bērziņa: “Mana pirmā sadarbība ar Ilzi Kungu- Melgaili notika pie viņas īsfilmas “Gaismas zīmes” tapšanas. Jau tad viņu kā režisori interesēja tieši spēcīgas personības liktenis, cilvēka izvēle un dzīves piepildījums kaut kādu lielāku notikumu kontekstā.

Taču interesantākais šajā stāstā ir nevis tā laika dokumentēšana un vēsturisko notikumu atstāstīšana, bet tieši šī pretrunīgā personība – Ita Kozakeviča – sieviete, kas pati sevi primāri uzskatīja par polieti, taču dedzīgi aizstāvēja latviešu kā pamatnācijas pastāvēšanas tiesības.

Šis ir stāsts par sievietes likteni un izvēlēm, kas viņai jāizdara starp politiskajiem ideāliem un ģimeni, starp pienākumiem un mīlestību, starp piedošanu un savu iekšējo pārliecību.”

Filmas ceļš met līkločus pa visu Latvijas karti, un tai iecerēts ceļš pie ASV Kinoakadēmijas speciālistu sirdīm un prātiem: 17. septembrī Nacionālais kino centrs paziņoja, ka ar 20 000 eiro atbalstīs filmas "Mana brīvība" mārketinga aktivitātes, pretendējot uz nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai "Oskars" kategorijā "Labākā ārzemju filma".

Dienu pirms mūsu sarunas Ilze apmeklēja filmas seansu Jēkabpils Tautas namā. Tas bijis ļoti simbolisks un atstājis labu vielu tālākām pārdomām. Pirms vēl uzdodu pirmo jautājumu, kas man pierakstīts piezīmju grāmatiņā, režisore sāk stāstīt pati, rimti aplūkojot garaiņus, kuri nesteidzīgi ceļas no tējas krūzes uz galda. Šādā, kā agrāk mēdza teikt aktiermeistarības pasniedzēji, “temporitmā” arī aizrit visa stundu garā saruna – ar mazu astīti.

Ilze Kunga-Melgaile: Skatītāji ļoti labi skatās filmu. Pēc tam viņiem ir vēlēšanās vēl uzkavēties – no sākuma paklusēt, pēc tam uzdot kaut kādus jautājumus. Kā likums, ir cilvēki, kuri paši pienāk klāt un grib kaut ko pateikt personīgi. Vienmēr, visās auditorijās ir kāds cilvēks, kurš Itu ir redzējis vai pat bijis draugos ar viņu. Pēc viena senioru seansa man pienāca klāt viena kundzīte, kura savulaik bija draudzējusies ar Itas vecākiem. Viņa teica: “Nu tieši tā, tieši tā tas viss bija – es skatījos un pilnīgi domāju, ka tā ir viņa!”

Vakardienas seansā Jēkabpilī piedalījās arī Itas cīņubiedri: Vladimirs Ždanoks un Silvija Šimfa. Ita balotējās Augstākās Padomes vēlēšanām tieši no Jēkabpils. Vladimirs – Jēkabpils polis, Silvija – žurnāliste, kas pēc tam kļuva par Itas deputāta palīdzi. Abi pēc seansa bija asarām acīs un teica paldies par to, ka bijis tik daudz , ko atcerēties.

Tā kā, kaut kas tur ir tai filmā noķerts tāds, kas ir īsts, no tiem laikiem. Bet ir arī cilvēki, kuri iebilst. Bija kundzītes, kuras teica: “Nu, kur tad tik drūmi, vai tik grūti bija... “ Un tad otra auditorijas daļa sāka mani aizstāvēt un teica: “Nu bet tā taču tas viss arī bija, kur tad jūs dzīvojāt?”

Pastāstiet, lūdzu, par vēstures izpētes darbu, kurš bija jāveic, strādājot pie filmas sākumposmā.

Vakar Jēkabpilī man bija ļoti dīvaina sajūta. Gan pirms, gan pēc seansa kopā ar Silviju un Vladimiru dzērām kafiju, bija arī Dainis Īvāns ar kundzi ieradušies. Pievienojās arī Tautas nama vadītāja. Ar vīru bijām sagatavojuši groziņu, mazo balzamiņu pa virsu, lai viss būtu mājīgi. Jo es šos cilvēkus taču intervēju piecus, sešus gadus atpakaļ. Itas sakarā – mēs jau bijām pazīstami.