:format(webp)/nginx/o/2024/05/04/16049263t1h44be.png)
Pasaulē nav nemaz tik daudz tautu, kam balets būtu tik tuvs kā mums, latviešiem. Labi, Grand Prix nāksies atdot frančiem, jo viņi to baletu izdomāja, pareizāk sakot, Saules karalis Ludviķis XIV bija tas, kurš ieviesa baletu savā galmā, bet mums Saules karaļa vietā bija pati Saule, kura dancoja sidraba kurpītēm kājās un noteikti stipri senāk, nekā francūzis...
Mēs pat tautas deju Deju svētkos mēģinām sakrustot ar baletu. Pa pusei jau sanāk: tautas deja + balets = folkbalets.
Tomēr stāsts nav par Deju svētkiem, bet par Starptautisko Baltijas baleta festivālu, kuram šoruden jau 28. reize. Trešdienas vakarā tirdzniecības centra “Origo” ātrijā Rīgas dzelzceļa stacijā to atklāja spožās starmešu gaismās, klātesot Rīgas smalkiem kungiem un kundzēm, no kurām, iespējams, vissmalkākā bija Lita Beiris – šo svētku idejas autore un galvenā rīkotāja jau no pirmās dienas tālajā 1996. gadā.
Lita pirmajā brīdī atstāj profesionālas balerīnas iespaidu – stalta stāja, slīdoša gaita, lepni pacelta galva, gleznas roku kustības. Viņa burtiski dejo arī tagad, kad jau sen pagājis laiks, kad viņa žilbināja baletomānu acis – ne tikai Latvijā. Arī festivāla atklāšanas brīdī Lita strauji reaģēja uz Rīgas vicemēra Edvarda Ratnieka uzrunu, ka skatuve ir domāta nevis tam, lai uz tās runātu, bet gan, lai uz tās kustētos. Lita dejiskā solī devās pie skatītājiem un ar nelielu reveransu pabeidza savu spontāno horeogrāfisko etīdi dažu sekunžu garumā.