Reālisma un fantāzijas pasaules nomaiņa filmas gaitā kļūst aizvien dziļāka un nopietnāka. Papildus rūpīgai bērna emocionālās pasaules izpētei filmas stāsta pamatā ir satraucošs piedzīvojums un saviļņojums, kuram ir visas iespējas aizraut gan bērnus, gan pieaugušos. Kā attālu, bet tomēr līdzinieci “Ērika Akmessirds” idejiskajam un formālajam tvērumam var minēt ungāru animatora un režisora Gabora Csupo (Gabor Csupo) ASV veidoto filmu “Tilts uz Terabitiju” (Bridge to Terabithia, 2007).

Ilmars Rāgs (Ilmar Raag, 1968) ir scenārija autors un režisors Igaunijas visu laiku veiksmīgākajai filmai "Klase" (The Class, 2007). Tā tika izplatīta 91 valstī, tika pieteikta kā Igaunijas kandidāte "Oskara" balvai un ieguva 25 apbalvojumus 70 filmu festivālos (galvenās balvas Karlovi Vari, Varšavas un Tallinas festivālos).

Režisora filmogrāfijā ir arī kinolentes "Igaunis Parīzē” (Une Estonienne à Paris, dalība Lokarno Filmu festivālā, 2012), "Kertu. Mīlestība ir akla" (Varšavas Filmu festivāls, 2013) un "Es neatgriezīšos" (Traibekas Filmu festivāls, Noras Efronas žūrijas speciālbalva, 2014). Īss skaidrojums: Nora Efrona ir scenārija autore, sacīsim, negantās vai pikantās melodrāmas žanra klasikai “Kad Harijs satika Salliju” (When Harry Met Sally, 1989).

Režisors stāsta, ka viņam visai daudz uzdevuši jautājumu, kāpēc viņš pievērsies bērnu un pusaudžu kino veidošanai, jo, ņemot vērā līdzšinējo filmogrāfiju, tas tomēr vērtējams kā visai krass pavērsiens. Viņa atbilde ir šāda: “Manī vēl arvien mīt mazs zēns, un es sapratu, ka ir pienācis laiks runāt arī viņam. Tāpēc mēs sākām darbu pie šī apjomīgā projekta, kurā iesaistīti daudzi jo daudzi kinoprofesionāļi no sešām valstīm. Bet visam centrā ir maza zēna pieaugšana, pirmā mīlestība un atbildības nostiprināšanās.”

Šai iecerei pieņemt stāsta veidolu palīdzējuši scenāristi Līvija Ulmane un Andris Feldmanis, kuri dzīvo un strādā Tallinā, rakstot gan televīzijas, gan filmu scenārijus. Viņu devums visplašāko rezonansi guva ar darbu pie filmas "Nodalījums Nr. 6" (Compartment Number 6, režisors Juho Kuosmanens), kas 2021. gadā Kannu kinofestivālā ieguva Grand Prix un ir saņēmusi virkni balvu un nomināciju festivālos daudzviet pasaulē.

Viņi kā līdzautori piedalījušies arī režisora Viestura Kairiša filmā "Janvāris", kas Traibekas filmu festivālā pērn ieguva balvu kā labākā ārzemju pilnmetrāžas spēlfilma (Best International Narrative Feature).

Kāds mudinājums bijis galvenais, lai mūsu skatītājiem būtu iespēja ar ekrāna starpniecību iepazīties ar Ēriku Akmenssirdi, iesāk stāstīt pats režisors.

Ilmars Rāgs: Es vēlējos, lai šī filma būtu ar dziļāku jēgu, bet, protams, nevar aizmirst arī par izklaidi. Pats svarīgākais vēstījums ir ietvers jautājumā “Kā mēs varam zināt, ka esam dzīvi?” To es jautāju arī pats sev, strādājot ar aktieriem un veicot labojumus scenārijā. Atbilde uz šo jautājumu ir: “Tu esi patiesi dzīvs tad, kad kaut ko jūti.” Tu vari būt fiziski dzīvs – sirds pumpē asinis, orgāni funkcionē, bet tevī nav jūtu, tevī nav prieka. Par kādu gan būšanu dzīvam te var būt runa?

Man bija ļoti būtiska stāsta epizode, kā filmas galvenie varoņi, Ēriks un Marija atgriežas no Starppasaules – teritorijas, kas eksistē starp dzīvo un mirušo pasaulēm. Šī atgriešanās ir iespējama tikai tad, ja Ēriks parādīs, ka ir dzīvs, ka viņš jūt.

Kad lasīju scenāriju, es sapratu, ka pašā pamatā šis ir mīlasstāsts. Tāda atskārta man pienāca vienā konkrētā brīdī: kad Marija spēlējas ar savu atkalsatikto mammu un Ērikam šajā situācijā īsti nav vietas un viņš sajūt greizsirdību. Tas nozīmē – ja tevi piemeklē sajūta, ka esi atstāts novārtā, tas nozīmē, ka pirms tam tevī ir mājojušas kaut kādas svarīgas jūtas. No tā brīža es sāku skatīties uz šo stāstu kā uz pirmās mīlestības stāstu. Veidot filmu no tāda cilvēka skatupunkta, kurš ir pirmoreiz iemīlējies.