Koncertos Latvijā un Lietuvā vācu zvaigznes iesildīs jaunā, talantīgā lietuviešu māksliniece Monikaze – daudzpusīgās lietuviešu komponistes Monikas Zenkēvičutes elektroniskās mūzikas soloprojekts. Māksliniece nesen ir pabeigusi kompozīcijas studijas Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā un 2019. gadā ar savu kamerskaņdarbu „Pocket” bija viena no top 10 labākajiem “Rostrum Competition” starptautiskajai straumēšanai ieteiktajiem māksliniekiem.

Monikaze bija viena no 15 mūzikas balvai Music Moves Europe nominētajiem mūziķiem (šo balvu savulaik ieguva Dua Lipa). Jau pavisam drīz sekoja uzaicinājumi uzstāties dažādās Eiropas valstīs, arī Ņujorkā. Šogad viņas uzstāšanās Primavera Sound Barcelona Spānijā un Airwaves Islandē skatītāju vidū sapulcējušas uzticamu sekotāju un fanu pulku.

Tiktāl par piektdienas, 27. oktobra koncerta iesildītāju, bet nu – mana attālinātā saruna ar Sebastjanu Sari no “Moderat”, kura notika, pateicoties mūzikas aģentūrai “8 Days A Week”.

Toms Treibergs: Es vēlējos iedziļināties vārdā “supergrupa”, kas ļoti bieži tiek izmantots, runājot par "Moderat". Manuprāt, daļēji to izmanto tad, kad tas tiek lietots sabiedrisko attiecību, menedžmenta vai reklāmas nolūkos. Kas, jūsuprāt, ir “supergrupa”? Vai tas ir saistīts ar to cik daudz darba jūs ieguldāt ierakstu veidošanā, kāds ir koncertu skaits tūrēs, cik apjomīgs ir tehniskais nodrošinājums?

Sebastjans Sari: Man ne īpaši patīk šis vārds, bet tas nekas. Mēs apvienojāmies 2002. gadā: Saša Rings, zināms arī kā “Apparat”, un grupa “Modeselektor”, kurā biju es un Gernots Bronserts. Kad pirmo reizi satikāmies, mēs runājām par mūziku. Mums bija kopīga mūzikas, es gribētu teikt, svinēšanas vēsture. Runājām par reivu un elektroniskās mūzikas kultūru, arī par politiskiem jautājumiem. Piemēram, par revolucionāro situāciju, kad 1989. gadā krita Berlīnes mūris.

Mūsu privātās vēstures visnotaļ pārklājās. Gernots un es uzaugām ļoti tuvu Berlīnei, gājām vienā skolā. Saša uzauga 200 kilometru attālumā no Berlīnes, Harca kalnos. Šī apkaime bija – un vēl arvien ir – skaista, bet politiskajā ziņā tur toreiz nevaldīja pārāk laba gaisotne. Tur bija daudz bezdarbnieku, ļoti aktīvi darbojās labējā spārna partija. Notikumu no 1989. līdz 1991. gadam dēļ situācija nebija bīstama, bet mulsinoša gan. Vienlaikus tas bija laiks, kurā radīt jaunas lietas. Tāds ir mūsu grupas DNS – turpināt attīstīties un regulāri sanākt kopā. Tā ir arī īsa vēsture par to, kāda bija mūsu enerģija deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā, veidojot šo “supergrupu” (smejas).

Pastāstiet, lūdzu, par producentu lomu. Pieļauju, ka katrs no jums zināmā mērā veic dažāda līmeņa producenta darbu. Taču dažkārt ir cilvēki, kas pārvalda veidu, kā noteiktam zīmolam pastāvēt uz, tā sakot, "labām sliedēm", lai konkrētais produkts sasniegtu ātrumu, intensitāti. Mūzikas industrijā šīs dzelzceļa līnijas ir ļoti atšķirīgas un sazarotas. Tāpēc, lai tiktu uz priekšu un iegūtu jaudu, ir nepieciešams atbalsts, palīdzīga roka. Kas palīdzēja jums?