Visiem koncerta dalībniekiem kopā nobraucot ap 2500 kilometru un iepriecinot 2866 skatītājus Jelgavā, Siguldā, Rēzeknē, Liepājā un VEF Kultūras pilī, nedēļas nogalē Rīgā noslēdzās Agra Daņiļeviča jubilejas autorkoncerti “Manas tautas dejas”. Tie iepazīstināja ar dejām, kuras horeogrāfs ir radījis dažādiem ansambļiem laikposmā no 1981. gada līdz šodienai. Jubilārs stāsta, ka, pateicoties kādam spilgtam tēlam, izdomātais dejas raksturs var arī piepeši mainīties – tas atkarīgs no dzīves un tās radītajiem notikumiem, kuri mutuļo konkrētās apvienības iekšienē.

Dzeja pirms dejas

Steidzos pa VEF Kultūras pils kāpnēm uz Agra Daņiļeviča jubilejas koncertu „Manas tautas dejas“. Pie ieejas jau dzirdu skaļu un priecīgu muzicēšanu! Palūkojos vestibilā. Skan nevis ieraksts, kā sākumā iedomājos, bet pats Agris sparīgi sit vella bungu pret Kultūras pils pseidomarmora grīdu tā, ka rīb vien, un viņam cenšas tikt līdzi priecīgā etnoprieka grupa “Ogas” ar savu vadītāju Igetu Ozoliņu centrā.

Piestājos līdzās, lai izmantotu izdevību un nointervētu Agri. Uzdodu jautājumus un pie reizes ar vienu aci šķielēju uz Agra rokām, vai runājot nenojuks ritms. Nē, viss kārtībā! Ritms saskan ar "Ogām", bet saruna – ar mani.

Jautāju: "Kam tautas dejas – tavas vai tautas?"

Agris attrauc: "Paskaties koncertu un tad pats sapratīsi."

Neatlaižos: "Vai tev nav jābūt uz skatuves? Pēc piecām minūtēm sākas koncerts."