Filmas galvenais varonis Raitis (Kaspars Dumburs) ir iestrēdzis atkarības ritenī un nespēj tikt no tā ārā. Viņš ir nozadzis narkotiku saini un cenšas to pārdot, riskējot ar visu, ieskaitot līdzcilvēkus. Vienlaikus viņš cenšas izveidot attiecības ar jauniepazīto oficianti Janu (Jana Ļisova) un viņas desmitgadīgo meitu. Balansējot starp pretrunīgajiem dzīvesveidiem, narkomānija ved Raiti dziļāk negodībā, neuzticībā un dzīves nevadāmībā.

Uz ekrāna darbojas arī aktieri Aleksandrs Maļikovs, kurš skatītājus sajūsmināja ar savu sniegumu Klaudija lomā Viestura Kairiša režisētajā Viljama Šekspīra lugas “Hamlets” iestudējumā Mihaila Čehova Rīgas Krievu drāmas teātrī, Anita Kvāla un Orests Paško.

Būtiska nianse: filma ir iekļauta kultūrizglītības programmas "Latvijas skolas soma" saturā, lai tajā iekļauto vēstījumu novirzītu skolēnu auditorijai - pusaudžiem un jauniešiem, kuri ir viena no aktuālākajām narkotiku biznesa "mērķauditorijām".

Filmas veidotāji savā komunikācijā uzsver: "Pasaulē un Latvijā joprojām notiek aktīva cīņa ar narkomāniju, kura ik gadu atņem dzīvības desmitiem cilvēku, nes ciešanas līdzcilvēkiem un rada neatgriezeniskas sekas mentālajai veselībai. Svarīgi ir minimizēt narkotiku lietošanu caur sabiedrības izglītošanu, jo īpaši tagad, kad Latvijā izplatās jauni sintētiskie opioīdi. Sociālā drāma "Elpot zem ūdens" parāda narkomānijas tumšo pusi, kurā neviens nevēlās nonākt."

“Elpot zem ūdens” ir veltījums spēlfilmas producenta Feliksa Haidukova brālim Dmitrijam, kurš pameta šo pasauli 2020. gadā. Lai pastāstītu par šo dzīvi satricinošo notikumu un to, kā tas kalpoja par pamatu lēmumam veidot filmu, aicināju Feliksu uz sarunu, kurā pievienojās arī filmas komunikācijas speciāliste Jūlija Vasiļjeva.

Felikss Haidukovs: Atkarība no narkotikām man atņēma miesīgu brāli. Viņu sauca Dima. 2020. gada 14. jūnijā viņš pameta šo pasauli. Mans tētis nomira, kad es biju vēl mazs. Bet viņš iemācīja mums, ka mēs viens otram esam vistuvākie cilvēki pasaulē un mums ir jāizdara viss, lai mēs būtu blakus viens otram.

Runājot par atkarību kā tādu – tu nevari izglābt otru cilvēku. Tas nav iespējams. Nevar otru vienkārši “izņemt ārā” no atkarības. Uz Dimu es izmēģināju visu: pierunāšanu, pieņemšanu pie sevis darbā, visus rehabilitācijas centrus, kuri ir pieejami Latvijā. Un arī Krievijā. Bet… Šis cilvēks bija slims. Tā ir slimība, nevis, teiksim, vājš raksturs, izvirtība vai izlaidība. Tā ir diagnoze, un tā tas ir pieņemts visā pasaulē. Diemžēl pie mums ļoti bieži cilvēki neuztver to kā slimību. Par to ir kauns runāt. Arī tad, ja lieto kāds no radiniekiem.

Kad Dima nomira, vēl bez visiem emocionālajiem pārdzīvojumiem es daudz domāju par to, ko es vēl varēju izdarīt. Desmit dienas pirms tam viņš man zvanīja. Tajā brīdī man bija tikšanās ar notāru un es viņam nevarēju atbildēt. Īsi pēc tam sazvanījāmies, viņš aicināja satikties, bet manas aizņemtības dēļ sarunājām, ka pārliksim to uz citu reizi. Tā arī vairs nesatikāmies.

Šķiet, kādā 2021. gadā veiktie aprēķini parāda, ka Latvijā no narkotiku lietošanas nomira vidēji 40-50 cilvēku. Kad es toreiz ierados Dimas dzīvoklī, viņš bija ielietojis un pakāries. Visos oficiālajos dokumentos viņš ir pabeidzis dzīvi pašnāvībā. Dima bija atstājis vēstuli, kurā bija tik daudz sāpju par to, ka viņš nevar dzīvot šajā pasaulē. Narkotiku dēļ.

Kurā mirklī jūs nolēmāt, ka ir jāveido filma, kurā stāstīt par narkomānijas postu?

Ar visu iepriekš minēto es dzīvoju un bēdājos, līdz kādā dienā pie manis atnāca šīs filmas režisors, Ronalds. Mēs bijām pazīstami jau agrāk. Un viņam bija radusies ideja Dimas stāstu iemūžināt filmā. Tajā brīdī man nebija svarīgi, kas konkrēti šajā filmā notiks un vai es atpelnīšu tajā ieguldītos līdzekļus. Vienīgā doma man bija par to, ka ar šo filmu es varēšu atdzīvināt savu brāli un uzdāvināt to manai mammai. Lai tad, kad viņa to skatītos, viņš turpinātu dzīvot. Es šim projektam piekritu galvenokārt mammas dēļ.

Manā dzīvē ir sanācis tā, ka es strādāju ar narkotiku atkarīgajiem. Es neesmu ārsts vai rehabilitācijas speciālists, bet es apmeklēju pašatbalstošās narkomānu grupas. Es sapratu, ja man ir iespēja kaut ko veidot un ieguldīt tajā arī finansiālus līdzekļus, lai cilvēki aizdomātos par šo tēmu, man tas ir jādara.

Skatos uz jūsu ofisu – šeit cilvēki sēž, strādā, bet ļoti bieži mēs nezinām, ka kādam no viņiem arī var būt šādas problēmas. Viņš varbūt drusciņ kavē darbu. Vai arī vienmēr drusciņ ātrāk iet prom. Varbūt viņam ir drusciņ sarkanākas acis, nekā pārējiem. Bet it kā viss ir normāli… Ja mēs ar šo filmu varēsim parādīt, ka tādi cilvēki ir arī starp mums, tad mērķis būs sasniegts.

Atkarībai nav svarīgi, vai tu esi bagāts vai nabags, ar bērniem vai bez – atkarība to neizvēlas, tai nav svarīgs statuss. Ir runa tikai par to, ka tu vienkārši saslimsti. Un tajā brīdī tev liekas, ka viss patiesībā ir forši!

Tad, kad atkarība jau sāk skaļāk pieklauvēt pie tavām durvīm, tu jau īsti nezini, kur griezties. Nu, labi, mums ir Narkoloģiskais dispansers. Tur tevi nokačās ar tabletēm. Otrs variants ir, ka tev pateiks, ka tu vari aiziet uz rehabilitācijas centru, ja tu kādu laiku nelieto un tavas analīzes ir tīras. Cik nu es ko zinu par atkarību, tas taču nav iespējams – cilvēkam, kurš ar to mokās, vienkārši pateikt: “Tā, zini, tu tagad kādu laiciņu nepalieto, lai varētu nākt ārstēties.”

Zem jebkuras atkarības ir vientulība. Varu sēdēt tepat, ar visiem pārējiem ofisā, bet, ja es būšu atkarīgais, es jutīšos vientuļš. Turpretī, ja kāds man pajautās, kā es jūtos, tad mana sirds kaut mazdrusciņ var palikt maigāka.