Sākoties karam Ukrainā, tērpu māksliniece Ieva Ādamsone aizsāka kustību #elizas, kura pin maskēšanās tīklus Ukrainas aizstāvjiem. Kā pasakā "Meža gulbji", kurā māsa pin nātru kreklus, lai brāļi nepārvērstos par gulbjiem uz mūžīgiem laikiem.

Šī kustība aptvēra visu Latviju un latviešu kopienas ārzemēs. Nepilna gada laikā ir uzpīti vairāk nekā 52 tūkstoši kvadrātmetru maskēšanās tīklu. Lai gan teju gadu ilgā tīklu pīšana un cita veida atbalsts Ukrainai turpinās, cilvēki pamazām sāk pierast pie kara un no tā sāk distancēties.

“Manī jau teju divus gadus sāp šīs kara šausmas. Un sāpes pārtapa mākslas instalācijā “Madonna ar bērnu. Kara gads. Mans kliedziens"," stāsta māksliniece Ieva Ādamsone. "Caur to es izsaku visu to ētisko normu kopumu, kādēļ karš nedrīkst kļūt par pierastu ikdienas notikumu. Instalācija tiek veidota kā sievietes tēls – Dievmāte, kura iemieso visu to garīgo, ētisko, humāno, kas radījumu padara par cilvēku. Tai nav ne roku, ne kāju – jo nav iespējams karu kā pretīgu rāpuli aizgrūst prom un īsti arī aizbēgt no tā nevar. Ja to var fiziski – tad dvēsele paliek karalaukā."

Tēla kupolveidīgie svārki veidoti no maskēšanās tīkla – zem tā dus zīdainis. Autore to redz kā mūsu visu rītdienu, kuru cenšamies nosargāt. Blakus bērna figūrai izvietotas kabatas baterijas – Ukrainas bērnu kārotākā dāvana Ziemassvētkos. Bet figūras mugurā kā nebeidzamas sāpes iedzītas naglas, no kurām stiepjas sarkani pavedieni. Un tajos iesieti apavi, kuri atgādina par kara upuriem.

"Bet mazos spoguļus es iestrādāju ar cerību, ka ļaunums, tajos ieraugot pats savus neglītos vaibstus, kā Gorgona Medūza pārvērtīsies akmenī. Kādēļ es veidoju šo mākslas instalāciju? Tādēļ, ka man pietrūkst vārdu, lai aicinātu nepierast," skaidro māksliniece. 

Instalācija tapusi ar DEPO, LISTT un ERMINASS.LV atbalstu, tā līdz 6. decembrim bez maksas apskatāma Cēsu Vēstures un mākslas muzejā.