:format(webp)/nginx/o/2023/01/10/15071378t1hb045.jpg)
2023. gada 13. novembrī aprit 90 gadi, kopš Trapenē, Smiltenes novadā dzimis dzejnieks Ojārs Vācietis. Savukārt pirms 20 gadiem Dailes teātrī pirmuzvedumu piedzīvoja muzikāls iestudējums “Novembris. Vācietis. Klavierkoncerts”. Visbeidzot, 28. novembrī būs pagājuši jau 40 gadi, kopš dzejnieks aizdevās viņsaulē.
Gleznotāja Džemma Skulme 1983. gadā, pieminot tobrīd nupat mūžībā aizgājušo dzejnieku Ojāru Vācieti, rakstīja, ka viņš ir “Latvijas kultūras 20. gadsimta otrās puses gara, talanta, idejas un patiesības augstākā mēra vienība.” Komponists Arturs Maskats, kura mūzika caurvija iestudējuma “Novembris. Vācietis. Klavierkoncerts” gaitu, autora nozīmīgumu reiz komentējis tā: “Vācieša dzejas tēlainība ir tik ietilpīga, valoda tik suģestējoša, nervozi vibrējoša, ka komponēt tai mūziku esmu gribējis gan pirms gadiem, gan tagad.”
/nginx/o/2023/11/12/15714473t1hea90.jpg)
Salīdzinājums ar klavierēm šķiet vistuvākais iespējamais veids, kā raksturot vienu no izcilākajiem latviešu dzejniekiem. Suģestējoša. Nervozi vibrējoša. No arhīvu materiāliem video un kinodokumentu formātā tieši tāda liekas Ojāra Vācieša balss un izteiksme. Tiem, kas viņu pazinuši, klavieru skanējums, visdrīzāk, ir vēl plašāks un noskaņām bagātāks.
Teātra kritiķe Silvija Radzobe, rakstot par Vācieša tulkošanas darbu pie Mihaila Bulgakova romāna “Meistars un Margarita”, savā spriedumā par dzejnieka tēla īpatnībām ir izmeklēti precīza: “Man šķiet, ka Vācietis no Bulgakova kaut ko ieguva arī sev, un tas primāri saistās ar vulkāniskā sašutuma temperamenta surdinēšanu izsmalcinātas ironijas atturīgajā elegancē.”
/nginx/o/2023/11/12/15714516t1h0777.jpg)