Gleznotāja Džemma Skulme 1983. gadā, pieminot tobrīd nupat mūžībā aizgājušo dzejnieku Ojāru Vācieti, rakstīja, ka viņš ir “Latvijas kultūras 20. gadsimta otrās puses gara, talanta, idejas un patiesības augstākā mēra vienība.” Komponists Arturs Maskats, kura mūzika caurvija iestudējuma “Novembris. Vācietis. Klavierkoncerts” gaitu, autora nozīmīgumu reiz komentējis tā: “Vācieša dzejas tēlainība ir tik ietilpīga, valoda tik suģestējoša, nervozi vibrējoša, ka komponēt tai mūziku esmu gribējis gan pirms gadiem, gan tagad.”

Salīdzinājums ar klavierēm šķiet vistuvākais iespējamais veids, kā raksturot vienu no izcilākajiem latviešu dzejniekiem. Suģestējoša. Nervozi vibrējoša. No arhīvu materiāliem video un kinodokumentu formātā tieši tāda liekas Ojāra Vācieša balss un izteiksme. Tiem, kas viņu pazinuši, klavieru skanējums, visdrīzāk, ir vēl plašāks un noskaņām bagātāks.

Teātra kritiķe Silvija Radzobe, rakstot par Vācieša tulkošanas darbu pie Mihaila Bulgakova romāna “Meistars un Margarita”, savā spriedumā par dzejnieka tēla īpatnībām ir izmeklēti precīza: “Man šķiet, ka Vācietis no Bulgakova kaut ko ieguva arī sev, un tas primāri saistās ar vulkāniskā sašutuma temperamenta surdinēšanu izsmalcinātas ironijas atturīgajā elegancē.” 

Pēckara gadi, kad Ojārs Vācietis un viņa paaudze ienāk mākslā, bija absolūti unikāli visu šo gadu desmitu, varētu pat teikt – visa 20. gadsimta vēsturē. Kā raksta kinozinātnieks un sabiedriskais darbinieks Ābrams Kleckins: “Tas bija karu un neierobežotas vardarbības gadsimts, kurā cilvēka personiskai dzīvei gandrīz vai vispār nepalika vietas, ar to neviens nerēķinājās un arī pats cilvēks nevarēja ar to rēķināties. Un tomēr – ja cilvēks ir cilvēks, viņš vienalga meklē savu vietu pasaulē un grib to piepildīt, realizēt sevi kā personību.”

Grūtos laikos vispazīstamākās zāles, kurām nav derīguma termiņa un nav nepieciešama īpaša uzglabāšana, ir humors. Tieši savas paradoksālās iedarbības dēļ: spējā pasmaidīt apstākļos, kuros, no malas raugoties, smaidīšana jau nu būtu pats pēdējais no centieniem ielaist gaismas un cerības staru gan privātās, gan sabiedriskās norisēs.

Dzejnieka skolasbiedrs Gunārs Pāvuls atceras kādu humoristisku gadījumu no skolas internāta dzīves.

Gaujienas vidusskolā darbojās literārais pulciņš un izdeva savu žurnālu rokrakstā “Gauja”. Pulciņa dvēsele bija Ojārs, kurš uzņēmās visas rūpes par žurnāla tapšanu un iznākšanu, pats arī allaž noformēja vāku. Žurnālā bija ievietoti pulciņa dalībnieku stāsti, dzejoļi, apraksti. Tika izdots arī satīrisks žurnāls, bet krietni mazāks par “Gauju” – “Lapsene”. Ojārs brauca uz Rīgu – uz jauno autoru semināriem, stāstīja skolasbiedriem par dzejnieci Mirdzu Ķempi, kas toreiz konsultēja jaunos.