Edgars Liepiņš piedzima 1928. gada ziemā, Zeltiņu pagasta Pāvulos Alūksnes pusē, piensaimnieka Jāņa Liepiņa ģimenē. Ģimenē auga trīs māsas un divi brāļi (jaunākais brālis – Pēteris Liepiņš, Dailes teātra aktieris, 1943-2022).

1947. gadā Liepiņš absolvēja Rīgas Leona Paegles vidusskolas desmito klasi un, nejauši satikta novadnieka, Latvijas PSR Drāmas teātra aktiera Haralda Topša mudināts (ar mundru ieteikumu: “Mācies par aktieri, Edžu!”) tai pašā gadā iestājās nesen dibinātajā Teātra un horeogrāfijas vidusskolā.

Tēvs gan bija cerējis, ka dēls izskolosies par juristu, tomēr teātra mūzai izrādījās lielāka vara pār jaunekļa prātu un tā rosinātajām izvēlēm.

“Vienu gan zināju – aktierim jābūt smukam”

40. gadu vidū Teātra un horeogrāfijas vidusskola, kuru Edgars Liepiņš bija nolēmis apmeklēt, nebija pārāk plaši pazīstama. Pirmā latviešu padomju aktieru paaudze tapa Drāmas (Nacionālā) un Dailes teātra studijā tiešā saistībā ar šo kolektīvu un to vadītāju tradīcijām. Tā varēja veiksmīgi sasiet pēctecības pārrāvumu, kas īpaši Drāmas teātrī saistībā ar daudzu jaunu un talantīgu aktieru došanos emigrācijā bija asi izjūtams. Latvijas padomju republikas mākslas dzīves organizētāji saprata, ka studijas ārpus konkrētiem teātriem ir tikai pagaidu parādība, tāpēc jārada apmācības sistēma, kas spētu regulāri nodrošināt visus Latvijas dramatiskos teātrus ar izglītotiem tēlotājiem.

1946. gada rudenī Teātra un horeogrāfijas vidusskolā atvēra aktieru apmācības nodaļu ar patstāvīgu administrāciju. Tajā uzņēma audzēkņus ar pabeigtu vidējo izglītību, jo vispārizglītojošie priekšmeti te nebija paredzēti. Toties diezgan pamatīgi tika mācīta teātra un mākslas vēsture, sabiedriskās zinātnes. Ar šādu padziļinātu un apjomīgu mācību kursu sastapās tikko desmito klasi pabeigušais Edgars Liepiņš.

Aktieris atceras: “Tā sastapšanās ar Haraldu Topsi bija mana mūža izšķirošā nejaušība. Laikam jau tāpēc, ka par skatuves lietām neko nejēdzu, nolēmu: kāpēc nepamēģināt? Bet, ja kaut ko esmu izlēmis, tad līdz galam un pamatīgi. Tā ir tāda laucinieka spītība, kas saglabājusies vēl tagad. Izpētīju, kur Mārstaļu ielā atrodas Teātra un horeogrāfijas vidusskola. Nebija ne jēgas, kādi eksāmeni jāliek. Vienu zināju – aktierim jābūt smukam. Aizgāju un savos taisnajos matos ieliku ilgviļņus, un tāds lokains devos uz skolu. Vēlāk, kad friziera meistardarbs pamazām izgaisa, visi brīnījās, kur tās cirtas palikušas. Tas, ka klase jau nokomplektēta, mani nemulsināja. Laikam mana naivā nekaunība tā pārsteidza Veru Baļunu un pārējos pasniedzējus, ka viņi bija ar mieru dīvaino reflektantu uzklausīt virs plāna!”

Visvairāk topošo skatuves darbinieku satrūcinājis tas, ka atlasē bijis kaut kas jādeklamē. Speciāli mācījies jauneklis neko nebija, izbīlī varējis vien atcerēties no pamatskolas laikiem atmiņā saglabājušos Ausekļa dzejoli par Zemes radīšanu: “Kad biju sparīgi paziņojis, ka “no Dieva cēlās Zeme glīta, gluma, bet velns tai kalnu čupas virsū stūma”, kļuvu par nākamā aktiera kandidātu. Tālāk viss normāli – Teātra institūts, Borisa Praudiņa vadītais kurss. Lai gan centos un strādāju nopietni, ne par kādu spožo talantu uzskatīts netiku. Labi vien, ka tā, – iemācījos vērtēt darba nozīmi."

Bet ne jau tikai darba nozīme bija jaunā censoņa uzmanības lokā. Teātra zinātniece Maija Augstkalne sarunā ar Edgaru Liepiņu vairākus gadu desmitus vēlāk, gan ievērojot taktisku pietāti, tomēr piemin viņa aizraušanos ar aktrisi Zigrīdu Stunguri.