“Mana ģimene vectēvam aiz muguras par viņu mēdza stāstīt drūmus jokus, tomēr neviens par šīm lietām nerunāja nopietni; lietām, kas sagrāva ģimeni un bija pamatā tam, kāpēc mēs bijām tik disfunkcionāli un atsvešināti,” izdevumam “People” stāstīja Mastarda.

Mastardas veidotajā dokumentālajā filmā “Lielisks foto, jauka dzīve” (Great Photo, Lovely Life), kas skatāma LMT Viedtelevīzijā, atainota gadiem ilgā Mastardas izmeklēšana, kurā atklāti viņas vectēva seksuālie noziegumi desmitiem gadu garumā un posts, kādu tie nodarīja ģimenes locekļiem. Filmā piedalās arī viņa meita un mazmeita, kuras abas tika seksuāli izmantotas, un vairāki citi upuri.

VIDEO: FILMAS KACEKLIS

“Es mēdzu stāstīt citu cilvēku, citu vietu stāstus visā pasaulē, līdz nospriedu, ka vēlos uzzināt vairāk pati par savu stāstu. Es vienmēr biju šo to zinājusi, jo tas vienkārši bija mūsu ģimenes kultūrā, tomēr tad man atvērās acis un es nodomāju: “Paga, man tas nešķiet īsti normāli”,” piebilda Mastarda.

Viņa vārds ir Bils Flikingers – hiroprakses speciālists no Pensilvānijas, ASV; arī sērijveida pedofils. Filmā, pateicoties Mastardas prasmēm fotogrāfijas mākslā, Flikingers parādīts vēl kā bērns un tad jaunietis – nevis tāpēc, lai skatītājos viestu simpātijas, bet parādītu, ka ļaunums mēdz būt visai cilvēcisks. Tas nav kāds mistisks bubulis, kas slēpjas krūmos un gatavojas uzbrukt, bet gan parasts cilvēks.

Filmas skatītājs var sekot līdzi Mastardas un viņas mātes Debijas – vienas no Flikingera pirmajiem upuriem – attiecību evolūcijai. Debijai tēva noziegumi radīja paliekošu traumu, tāpēc viņai joprojām instinktīvi it ļoti grūti atzīt tēva ļaunumu un vainu. Savukārt Debijas māte, Flikingera sieva desmitiem gadu garumā aizstāvēja savu vīru, pilnībā apzinoties, ko viņš dara. Arī tiesu sistēmai viss bija labi zināms, tomēr Flikingers vairākas reizes tika cauri sveikā, saņemot vien rājienu vai pakratīšanu ar pirkstu. Probācija vienu reizi, atņemta licence otru – nekas īpaši sāpīgs, tāpēc seksuālos noziegumus varēja turpināt mierīgu prātu. Filmā uzskatāmi parādīts, kā sērijveida pedofīls spēj izslīdēt cauri spraugām likumā.

Arī baznīcai bija sava loma. Flikingeri bija pārliecināti kristieši, un laulības šķiršana viņiem nebija pieļaujama. Kad Debija vēl bija bērns, viņa ar savu ģimeni mēdza dziedāt baznīcas korī. Neticami, bet, kad Mastarda ar vienu no bijušajiem Flikingera pacientiem un upuriem paviesojas viņa bijušajā praksē Harisburgā, viņa bijušais priekšnieks pasīvi nosoda Mastardu par to, ka viņa kā kristiete nepiedod vectēvam tā grēkus.

Pats Flikingers filmā tikai vāvuļo par nokļūšanu debesu valstībā, pat neaizdomājoties par to, ka viņa uzskatu sistēmā viņa ceļš pēc nāves patiesībā varētu vest uz pavisam citu vietu.

Bils Flikingers nomira veco ļaužu pansionātā Maiami, Floridā, tomēr precīzs nāves cēlonis vai laiks zināms nav. Viņu bija pametuši visi. Ģimene viņa ķermeni nolēma ziedot zinātnei, jo Flikingera kaps, piemiņas vieta, nevienam nebija vajadzīgs.

Lai nu kā, ja elle patiesi eksistē, tad Flikingers noteikti tagad vārās kādā no tās katliem. Ja elles un debesu nav, tad varētu teikt, ka Flikingers sodu nesaņēma, jo nomira svēti pārliecināts, ka Dievs viņam par visu ir piedevis.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".