Intervija ⟩ Ozols atklāj patiesību par savu skatuves vārdu un to, kāda ir Gustavo loma gaidāmajā lielkoncertā (1)

Kā šobrīd atšķiras tavas mūzikas radīšanas process?

Mēs tagad vairāk domājam konceptuālāk. Sākot rakstīt albumu, es jau domāju, kāda būs tā albuma plūsma un kā tas izskatīsies kā viens vesels.

Albumu  ierakstīt ir katru reizi arvien grūtāk un, kā saka, tā ir zināma iekšējā cīņa ar sevi, ar radošo pusi. Gribas tikt līdzi tam, ko esmu izdarījis, vai arī pārspēt to, tāpēc tas vienmēr ir grūti.

Mēs ar bītmeikeriem un mūziķiem taisām hiphopa nometnes, kur trīs četrās dienās mēģinām radīt kaut ko jaunu. Paralēli eju uz studiju pie bītmeikeriem, atlasām mūziku, bītus, un tad rakstām kopā.

Kādu laiku (2009.-2015. g.) tu biji paņēmis pauzi no skatuves – ar ko tobrīd nodarbojies?

Mūzika vienmēr ir bijusi daļa no manas dzīves un, lai cik es arī no tās esmu gribējis iet prom, tomēr es atgriežos. Tā skatuve tomēr ir tuva...

Šajā pārtraukumā es mēģināju sakārtot savu finansiālo pusi, lai man tik izteikti atlikušo dzīves daļu nebūtu jāsaspringst un jādomā par to un lai es vairāk varētu ielikt savu enerģiju radošajā daļā.

Biju iesaistīts nekustamo īpašumu pirkšanā-pārdošanā, arī ar mazumtirdzniecību nodarbojos – apģērbi, apavi, ko joprojām daru paralēli mūzikai. Tas bija brīdis, kad es veicu pāris zīmīgas lietas savā finansiālajā pusē, kas man tiešām palīdzēja kļūt mentāli atbrīvotākam – nedomāt par to, lai ierakstītu pēc iespējas vairāk singlu un lai tie pēc iespējas vairāk rotētu pa radio.

Es sāku uztvert visu vieglāk, rakstīju vienkārši dziesmas, lai man, pirmkārt, tās pašam patiktu.

Tu atgriezies laikā, kad hiphopa žanrs sāka piedzīvot savu uzvaras gājienu Latvijā. Vai izjūti kādu konkurenci ar citiem pašmāju reperiem? Vai tomēr jūsu starpā ir draudzīgas un uz sadarbību vērstas attiecības?

Es ļoti respektēju daudzus radošos cilvēkus un hiphopa pārstāvjus, kas pēc manis ir atnākuši šajā spēlē.

Es domāju, ka mūsu žanra galvenais boss ir ansis.

rolands če ir daudz izdarījis. Wiesulis, Prusax, "New Wavy", xantikvariāts, Gustavo arī ir atgriezies – ir forši redzēt, ka viņš ir atpakaļ. Ir daudz zīmīgu MC. Mēs ar lielāko daļu no viņiem esam labās vai ļoti labās attiecībās. Principā katrs turpinām šo iesākto ceļu, un man ir interesanti vērot, kā šis žanrs evolucionē. Nekādu skaudību es no savas puses neizjūtu, vismaz pret tiem džekiem, kas to tiešām pa īstam dara un kas uzvedas adekvāti.

Kas ir biežākie mīti, ko esi dzirdējis par hiphopa žanra pārstāvjiem?

Grūti teikt. Es domāju, ja mēs visu laiku intervijās būtu apkurījušies vai pālī, tad tas arī būtu mīts, ka visi [reperi] ir dzērāji, bet, interviju noskatoties, var jau saprast, vai viņš ir skaidrā vai nav, ko viņš runā, kā viņš runā un kāpēc. Tādu izteiktu mītu par šī žanra pārstāvjiem neesmu dzirdējis.

Ar tavu mūziku uzaugušas jau vairākas paaudzes – vai vari salīdzināt, kā atšķiras fanu uzvedība toreiz un tagad? Vai autogrāfus vēl prasa, vai tomēr “jaunais autogrāfs” ir selfijs?

Arī tagad autogrāfus vēl prasa, un daļa no tiem ir arī selfiji. Ap 2000. gadiem, kad es tikko kļuvu populārs, bija atsevišķi fani, kuri gaidīja mani pie “O’79” veikala, kad es piebraukšu, kad varēšu parakstīties. Tā cilvēku grupa nebija liela, bet bija! Šodien jau viss līdzīgi – cilvēki pēc koncerta gaida, tāpat kā toreiz - ir jāaiziet un jāsasveicinās. To es iespēju robežās parasti mēģinu darīt, ja man pietiek spēka. Kardināli nekas nav mainījies. Varbūt pret mani nav tik fanātiska tā attieksme. Es vairs noteikti neesmu tik spilgts un pamanāms ikdienā; toreiz es biju “super hyped”, un es biju visur un visu laiku. Man šķiet, ka šis ir tas brīdis, kad fanu tieši ir vairāk un, ja ne vairāk, tad lojālāki.

Tu esi piedzīvojis uzstāšanos arī 90. gadu beigās. Par šo laiku ir dzirdēti dažnedažādi stāsti – padalies ar kādu trakāko piedzīvojumu!

Mums to piedzīvojumu bija diezgan daudz 90. gadu beigās... Kāds kaut ko met virsū, var nokāpt no skatuves un sākt ar viņu skaidrot attiecības.

Varēja būt arī tāda kondīcija, ka beigās nemaz neatceries, kā tu uzstājies...

Viss kas ir piedzīvots! 90. gados, spēlējot grupā “Fact”, - mums bija 15, 16 gadi - mūsu prāti vēl nebija nobrieduši, tur notika vistrakākās lietas, bet tas bija kruts laiks!

28. decembrī notiks tavs visu laiku vērienīgākais koncerts. Pastāsti, kā nonāci pie idejas, ka jārīko koncerts "Arēnā Rīga" un šādā formātā!

Palīdzēja mana komanda, domubiedri, kas ar mani sākotnēji būvēja šo ideju. Paldies viņiem! Tā arī mēs iesākām, jo arī Gustavo pagājušā gada nogalē bija uztaisījis arēnā koncertu. Tas zināmā mērā arī bija trigeris, kas man lika domāt, ka jāpaprovē to izdarīt. Es pirms tam biju taisījis solo koncertus, kas arī bija labi apmeklēti. Nav tā, ka es kā zaļš gurķis tajā laivā iekāpju. Man ir diezgan liela pieredze pašam kā organizatoram pēdējos četrus piecus gadus, jo visus lielākos koncertus es pats esmu producējis un menedžējis. Šis ir lielāks, jo iesaistījās cilvēki no malas – liels paldies viņiem! Formāts ir interesants tāpēc, ka ir svētku laiks. Bigbends ir izteikti foršs moments, ar to var radīt svētku noskaņu. Mēs šo koncertu sadalīsim divās daļās – pirmajā daļā Latvijas Radio bigbendu un Kristīni Prauliņu, bet otrajā daļā – viesmākslinieki un viesi, kas palīdzēs šo koncertu padarīt vēl krāšņāku.

Kas ietilpst tavos 2024. gada plānos? Kāds ir tavs novēlējums TVNET lasītājiem nākamajam gadam?

Manos plānos ietilpst paceļot pa pasauli, jo Covid-19 dēļ un jaunā albuma ieraksta dēļ ilgāku laiku esmu bijis šeit uz vietas, Latvijā.

Man šķiet, ka cilvēkam dzīves laikā ir jāredz citas kultūras, jāiedvesmojas no citām valstīm, tautām. Ceļošana ir ļoti labs formāts, kā dzīvot.

Savukārt TVNET lasītājiem nākamgad novēlu gribasspēku turpināt iesākto. Ļoti bieži dzīve vai apstākļi mēģina mūs apstādināt realizēt mūsu mazos lai lielos sapnīšus. Vajag mēģināt cīnīties ar to tikt galā. Protams, viegli ir runāt, grūti ir izdarīt.

Arī man ik pa laikam rokas nolaižas, pietrūkst enerģijas un spēka,

bet es tajos brīžos domāju, ka ir vienkārši slikta diena, slikts garīgais, rīt no rīta piecelšos, izgulēšos un atkal būs spēks virzīties tālāk. Ja kādreiz kādā dienā kaut kas nesanāk, parasti ir bišķiņ jānogaida. Viss sakārtosies! Un vēl, tas banāli skan, bet novēlu visiem veselību, jo par naudu veselību nenopirksi. Lai labs nākamais gads!