Saskaņā ar Zigmunda Freida darbā “Sapņu interpretācija” (Die Traumdeutung, 1899) minētajiem sapņu rašanās avotiem tie iedalāmi četros paveidos: sapņi, kurus stimulējušas ārējas (objektīvas) sajūtas; sapņi, kurus rosinājušas iekšējas (subjektīvas) sajūtas; iekšēju un organiski fizisku uzbudinājumu raisīti sapņi un tādi sapņi, kurus rosinājuši fiziski uzbudinājumi to pašā pirmatnējā fāzē.

Plašāk runājot, sapnis var tikt uzskatīts par miega traucējumu vai drīzāk – reakciju uz to. Senākā vēsturē ļaudis sapņošanu saistīja ar dievišķā izpausmi – vēstījumu vai pravietojumu. Taču, attīstoties zinātnei un tās atklātajām likumsakarībām par cilvēka anatomisko uzbūvi un tās funkcijām, mītiskajam sapņa traktējumam vieta atradās vairs tikai vēstures pārskatos vai šauri specializētā pētniecībā.

Vācu teologs, filozofs un Bībeles pētnieks Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Daniel Ernst Schleiermacher, 1768-1834) uzsvēra nošķīrumu starp nomoda un sapņa stāvokli tajā, kā un ko cilvēks redz katrā no tiem. Nomodu raksturo fiziskā aktivitāte, kuru vispirms balsta konkrēta ideja par šīs aktivitātes dabu un noslēdzošo mērķi. Savukārt sapni kā salīdzinoši mierīgu stāvokli raksturo attēli: “sapnis domā attēlos”, kā norādījis pētnieks.

Sapņu apbrīnojamo ietekmi uz mūsu izjūtām miega periodā un īsi pēc pamošanās aprakstījis beļģu eksperimentālās psiholoģijas adepts Žozefs Delbefs (Joseph Rémi Léopold Delbœuf, 1831-1896). Mūsu absolūtā ticība sapnī notiekošā patiesumam balstās apstāklī, ka mūsu rīcībā nav citu iespaidu, ar kuriem salīdzināt konkrēto sapņa notikumu, jo sapnī mēs esam pilnībā nodalīti no apkārtējās pasaules. Sapņi mēdz itin kā nodrošināt “neticīgo” gulētāju ar savu totālo patiesumu, piedāvājot virkni apstiprinošu testu vai pārbaužu, sākot no pavisam vienkāršām un sadzīviskām parādībām līdz pavisam plašiem fenomeniem un reālijām.