Saskaņā ar Zigmunda Freida darbā “Sapņu interpretācija” (Die Traumdeutung, 1899) minētajiem sapņu rašanās avotiem tie iedalāmi četros paveidos: sapņi, kurus stimulējušas ārējas (objektīvas) sajūtas; sapņi, kurus rosinājušas iekšējas (subjektīvas) sajūtas; iekšēju un organiski fizisku uzbudinājumu raisīti sapņi un tādi sapņi, kurus rosinājuši fiziski uzbudinājumi to pašā pirmatnējā fāzē.

Plašāk runājot, sapnis var tikt uzskatīts par miega traucējumu vai drīzāk – reakciju uz to. Senākā vēsturē ļaudis sapņošanu saistīja ar dievišķā izpausmi – vēstījumu vai pravietojumu. Taču, attīstoties zinātnei un tās atklātajām likumsakarībām par cilvēka anatomisko uzbūvi un tās funkcijām, mītiskajam sapņa traktējumam vieta atradās vairs tikai vēstures pārskatos vai šauri specializētā pētniecībā.

Vācu teologs, filozofs un Bībeles pētnieks Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Daniel Ernst Schleiermacher, 1768-1834) uzsvēra nošķīrumu starp nomoda un sapņa stāvokli tajā, kā un ko cilvēks redz katrā no tiem. Nomodu raksturo fiziskā aktivitāte, kuru vispirms balsta konkrēta ideja par šīs aktivitātes dabu un noslēdzošo mērķi. Savukārt sapni kā salīdzinoši mierīgu stāvokli raksturo attēli: “sapnis domā attēlos”, kā norādījis pētnieks.