Aizvadītais gads režisoram, Dailes teātra mākslinieciskajam vadītājam Viesturam Kairišam bijis gana ražīgs: tapuši iestudējumi “Brands” un “Spīdolas nakts”, režisēta Pētera Pētersona piemiņas koncertizrāde “Poēma par Spēlmani”. Arī veikums Čehova teātrī viesrežisora ampluā – Viljama Šekspīra “Hamlets” ar aktieri Maksimu Buselu titullomā – pārliecināja teātra mākslas speciālistus un aizrāva skatītājus.

Lai pārrunātu radošajā procesā gūtās atziņas un sajūtas, aicināju Viesturu Kairišu uz sarunu viņa darba vietā. Kaut gan šķiet, ka šāds apzīmējums uzrodas un paliek tikai uz darba līguma lapām, jo jaunas realitātes radīšana, kas būtībā ir teātra izrādes veidošana, vairāk paģēr tādus epitetus kā “radošā laboratorija” vai tamlīdzīgi.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Tomēr dekoratīvai aizrautībai mūsu sarunā neatliek daudz vietas, jo neredzams, bet pietiekami sajūtams fons ir Krievijas veiktā pasaules pārkārtošana, kuras epicentrs šobrīd atrodas Ukrainas zemē, bet sekas kā saindēti astoņkāja taustekļi pamazām izplešas un turpinās izplesties tālu pār vienas valsts un droši vien pat kontinenta robežām.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

“Nevar saprast, kur gaidīt, kas atkal sprāgs,” režisors vienā no sarunas epizodēm nosaka. Kariem un nelaimēm pasaulē, kā arī mūsu pašu valstī notiekošajām nejēdzībām un absurdam ir vēl kāds dziļāks ietekmes plāns nekā tikai buksējoša ekonomika un balansēšana pār diplomātiskiem saspīlējumiem. Viesturs Kairišs to raksturo ar scenogrāfa cienīgu vērojumu: “Vertikāļu nav, viss ir tikai horizontālē.” Jā, garīdznieki Latvijas dievnamos un citur pasaulē savas draudzes aicina aizlūgt par mieru pasaulē un varmāku “attapšanos”, un katra lūgšana šādos apstākļos ir no svara. Bet tas neatsver jo dienas, jo biežāk sadzirdamās atziņas par to, ka no kara ir nogurusi ne tikai pati Ukraina, bet arī Rietumi, kuriem paliek arvien grūtāk izskaidrot ievērojama finansiāla un praktiska atbalsta piešķiršanu valstij, kuras norises vēl nemaz tik tālā pagātnē bija atrodamas obskūrās ziņu rubrikās ar tādiem nosaukumiem kā “Citur pasaulē” un “Vai jūs zinājāt, ka…”.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Gan šajos, gan jebkuros citos uzskatu pārkārtojumos nepieciešama konstante vai stabila ass, pie kuras pieturoties, iespējams daudz drošāk pārlikt akcentus šodienas notikumu izpratnes kolāžā un nosaukt likmes uz nākotnes nedrošajām, tomēr iekšēji vajadzīgajām iecerēm. Kairiša kā teātra režisora gadījumā tie ir divi atlanti, kuri uz saviem pleciem tur ne jau visas pasaules smagumu, bet sevis uzstādīto vērtību un ideālu dispozīciju, – Henriks Ibsens un Rainis. Arī Šekspīrs, tomēr mūsu sarunā viņa figūra neapzināti palikusi aizskatuvē.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp