Lai pārrunātu radošajā procesā gūtās atziņas un sajūtas, aicināju Viesturu Kairišu uz sarunu viņa darba vietā. Kaut gan šķiet, ka šāds apzīmējums uzrodas un paliek tikai uz darba līguma lapām, jo jaunas realitātes radīšana, kas būtībā ir teātra izrādes veidošana, vairāk paģēr tādus epitetus kā “radošā laboratorija” vai tamlīdzīgi.

Tomēr dekoratīvai aizrautībai mūsu sarunā neatliek daudz vietas, jo neredzams, bet pietiekami sajūtams fons ir Krievijas veiktā pasaules pārkārtošana, kuras epicentrs šobrīd atrodas Ukrainas zemē, bet sekas kā saindēti astoņkāja taustekļi pamazām izplešas un turpinās izplesties tālu pār vienas valsts un droši vien pat kontinenta robežām.

“Nevar saprast, kur gaidīt, kas atkal sprāgs,” režisors vienā no sarunas epizodēm nosaka. Kariem un nelaimēm pasaulē, kā arī mūsu pašu valstī notiekošajām nejēdzībām un absurdam ir vēl kāds dziļāks ietekmes plāns nekā tikai buksējoša ekonomika un balansēšana pār diplomātiskiem saspīlējumiem. Viesturs Kairišs to raksturo ar scenogrāfa cienīgu vērojumu: “Vertikāļu nav, viss ir tikai horizontālē.” Jā, garīdznieki Latvijas dievnamos un citur pasaulē savas draudzes aicina aizlūgt par mieru pasaulē un varmāku “attapšanos”, un katra lūgšana šādos apstākļos ir no svara. Bet tas neatsver jo dienas, jo biežāk sadzirdamās atziņas par to, ka no kara ir nogurusi ne tikai pati Ukraina, bet arī Rietumi, kuriem paliek arvien grūtāk izskaidrot ievērojama finansiāla un praktiska atbalsta piešķiršanu valstij, kuras norises vēl nemaz tik tālā pagātnē bija atrodamas obskūrās ziņu rubrikās ar tādiem nosaukumiem kā “Citur pasaulē” un “Vai jūs zinājāt, ka…”.