Strads par sadarbību ar Malkoviču: "Ja nezinātu, kas viņš ir, varētu domāt, ka tas ir kluss ārzemju pensionārs"

Kā zināms, Strads iepriekš strādāja Valmieras drāmas teātrī, bet jau trīs gadus ir Dailes teātra štatā. Vaicāts, vai ir iejuties, viņš atbild: "Šeit viss ir izdarīts tā, lai katrs darītu savu darbu. Savulaik Aigars Vilims Valmieras teātrī pateica ģeniālus vārdus - manā līgumā nav iekļauts punkts par to, ka man visam jāpatīk. Tā arī ir, jo cilvēks pēc dabas ir tāds, ka viņam nekad viss nebūs labi.

Mani Dailes teātrī vilina tas, ka šeit ir iespēja strādāt ar režisoriem, ar kuriem Valmierā nevarētu strādāt.

Aktierim kā švammei viss iespējamais jāuzsūc no režisoriem, bet, ja strādā tikai vai pārsvarā ar jauniešiem un vairs nav nekā, ko uzsūkt, izņemot viņu ambīcijas, tad nav attīstības. Man patīk, ja izrāde nav tikai ideja, koncepts un forma, bet ka tai ir arī saturs, ka tiek analizēta tēlu rīcības loģika. Dzīve ir viena, un profesijā ir jāstrādā, ja tajā ir interesanti.

Ja vairs nav interesanti, tad jāiet projām. Pagaidām man ir interesanti."

Viņš izteicās arī par sadarbību ar režisoru Džonu Malkoviču, kurš iestudēja izrādi “Leopoldštate”. Kādas bija viņa gaidas, un kāds bija darbs pie izrādes?

"Ja nezinātu, kas viņš ir, varētu domāt, ka tas ir kluss ārzemju pensionārs.

Bet tas attiecas uz brīdi, kamēr viņš ir režisors. Malkovičs jau nesaprot latviešu valodu. Viņam priekšā bija izrādes teksts latviski un angliski, viņš klausījās un skatījās, lai būtu loģiski, un šad tad kaut ko arī pateica. Viņš mums pašiem ļāva daudz darīt un maz uzspieda, un tas, ka režisors uzticas, ir ļoti svarīgi. Malkovičs mūs visus nopirka ar absolūtu mieru. Pāris reižu iestudējuma procesā viņš “ieslēdza” sevī aktieri, un tas bija interesanti," tā Strads.

Kā zināms, “Leopoldštate” ir kādas ebreju ģimenes sāga, kas savijas notikumos un pārdzīvotajā un stāsta par dzimtas izdzīvošanu cauri 20. gadsimta lielākajām cilvēces katastrofām un neprātam.

Autors drosmīgi aplūko, ko nozīmē būt citādam – svešiniekam starp svešiniekiem ne tikai paša, bet arī citu acīs. Izrāde uzdod jautājumus par vēsturi un cilvēcīgo – kā saglabāt savas saknes, kā nosargāt savu pašapziņu, kā izdzīvot mazai tautai laikā, kad pasaule ir sajukusi prātā.

Vairāk lasi žurnāla "Una" jaunākajā numurā!