Analoģija ar aizvērtajām durvīm saistīta ar 1968. gada vasaru, kad, izjūkot grupai "The Yardbirds", tās bijušais ģitārists Džimijs Peidžs sapulcēja jaunu grupas sastāvu, kurā ietilpa basģitārists un multiinstrumentālists Džons Pols Džounss, dziedātājs un mutes harmoniku spēlētājs Roberts Plānts un bundzinieks Džons Bonems.

Pēc īsa mēģinājumu perioda viņi ar nosaukumu "The New Yardbirds" nospēlēja dažus koncertus Skandināvijas valstīs, un neilgi pēc šīs turnejas sāka ieskaņot debijas albumu. Citiem bijušajiem "Yardbirds" dalībniekiem izvirzot pretenzijas pret nosaukumu "New Yardbirds", grupa tika pārdēvēta par "Led Zeppelin".

Albuma ierakstīšana notika studijā Olympic Londonā, un albums (arī divas tajā neiekļautas dziesmas – "Sugar Mama" un "Baby Come Back Home") tika ieskaņots un samiksēts 36 stundas ilgās sesijās, kas ar pārtraukumiem risinājās triju nedēļu periodā 1968. gada septembrī un oktobrī.

Tiecoties pēc maksimālas neatkarības, sesiju izmaksas sedza Džimijs Peidžs un grupas menedžeris Pīters Grānts.

Atšķirībā no ierastās prakses, plates izdevēju grupa sāka meklēt nevis pirms, bet pēc tā ieskaņošanas. Tā izrādījās ļoti veiksmīga taktika – ierakstītais materiāls bija tik pārliecinošs, ka ļāva viegli vienoties ar amerikāņu ierakstu kompāniju Atlantic Records, jaunajai grupai noslēdzot vienu no izdevīgākajiem līgumiem mūzikas industrijā.

Kā to iezīmē mūzikas pētnieks un publicists Klāss Vāvere, par spīti grupas skanējuma oriģinalitātei, ar laiku arvien biežāk tika kritizēta "Led Zeppelin" raksturīgā tendence, kas aizgūta no blūza un folkmūzikas tradīcijas, pārveidojot iepriekš eksistējušas dziesmas aranžējumu vai tekstu, automātiski pretendēt arī uz skaņdarba autortiesībām. Albuma pirmizdevumā kā "You Shook Me" un "I Can’t Quit You Baby" autors minēts Čikāgas blūza klasiķis Villijs Diksons (Willie Dixon), bet pārējie skaņdarbi uzrādīti kā grupas dalībnieku sacerējumi vai aranžējumi. Tomēr viņu autorības pakāpe vairākos gadījumos tikusi apstrīdēta.

Uz plates vāka redzama mākslinieciski apstrādāta fotogrāfija, kurā fiksēta pasažieru cepelīna "Hindenburg" katastrofa 1937. gadā. Nacistiskās Vācijas tehnoloģisko un ideoloģisko varenību simbolizējušais gaisa kuģis aizdegās pēc triju diennakšu lidojuma no Frankfurtes nolaižoties Leikhērstā (Ņūdžersijas pavalstī, ASV); negadījumā gāja bojā 35 cilvēki.

Šis attēls izraudzīts kā atsauce uz "Led Zeppelin" nosaukumu, kura izvēli veicinājuši britu mūziķu joki, ka jaunā grupa "noiešot pa burbuli kā svina cepelīns" (Lead Zeppelin). Albuma vāka autors ir Džordžs Hārdijs (George Hardie), kurš noformējis arī grupas "Pink Floyd" leģendāro albumu The Dark Side of the Moon un citas klasiskas rokmūzikas skaņuplates.

Mūzikas preses attieksme pret "Led Zeppelin" stilu robežojās starp aizdomīgu neizpratni un klaju noliegumu (īpaši ASV)  – profesionālie mūzikas kritiķi uzsvēra Roberta Plānta dziedājuma un vokalīžu (dziedājumu bez vārdiem) pārspīlējumu un paštīksmināšanos, kurā neiztikt arī bez kāda erotiska mājiena. Tāpat preses slejās bija lasāma neapmierinātība ar Džimija Peidža producenta spējām – viņa sacerējumi dažviet atzīti par “izteikti garlaicīgiem, monotoniem un nevajadzīgiem”. Kritiķu nostāja krasi kontrastēja ar publikas mīlestību, kas grupas debijas albumam ļāva sasniegt 10. pozīciju ASV popmūzikas čārtu topā un 6. vietu Lielbritānijā.

Mūsdienās "Led Zeppelin" debijas albuma ietekme uz sava laika un nākamo paaudžu rokmūziku netiek apšaubīta. Žurnāls "Rolling Stone" 2003. un 2012. gadā to ierindoja 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksta (500 Greatest Albums of All Time) 29. vietā; 2020. gadā tas šajā reitingā minēts 101. vietā.