Laikmeta politiskos notikumus Džo Baidens apraksta detalizēti un aizraujoši. To nozīme laika gaitā kopš grāmatas “Solījumi, kas jāpilda” (Promises To Keep) iznākšanas kļuvusi vēl labāk saskatāma. Ievērojamais politiķis ir meistarīgs stāstnieks, un viņam patiesi ir ko vēstīt.

Šīgada 5. novembrī notiks ASV prezidenta vēlēšanas. Demokrāts Džo Baidens par ASV 46. prezidentu tika ievēlēts iepriekšējās vēlēšanās 2020. gadā, pārspējot republikāni Donaldu Trampu, un abi uz pašu ietekmīgāko politisko amatu pasaulē kandidē arī šogad.

Džo Baidens vienmēr ir strādājis politikā – no 1973. līdz 2009. gadam bijis ASV senators un pārstāvējis Delavēras štatu, no 2009. līdz 2017. gadam bijis ASV viceprezidents. Grāmatā viņš apraksta savu dzīvi, apstākļus un pārliecības, kuru vadīts, izvēlējies tieši šādu karjeru.

Džo Baidens (Joe Biden, 1942) autobiogrāfijā “Solījumi, kas jāpilda” stāsta par savām gaitām lielajā politikā tolaik, kad vēl bija senatora amatā, kā arī atceras notikumus bērnībā un jaunībā, kas viņu visvairāk ietekmējuši.

Grāmatā viņš raksta: “Kopš bērnības manā prātā ir bijis priekšstats par to, kāds cilvēks es vēlētos būt. Šo priekšstatu veidoja mamma un tētis, mācības katoļu skolās, stāsti, ko dzirdēju par mūsu ģimenes varoni tēvoci Bosiju – pilotu, kurš gāja bojā Otrajā pasaules karā, un ticība paša nākotnes lielumam. Manos pusaudža un koledžas gados vīri un sievas mainīja valsti – Martins Luters Kings jaunākais, Džons F. Kenedijs, Roberts Kenedijs – un viņu retorika, pārliecība un sapņu lielums lika man tiekties augstāk. Es zināju, ka vēlos būt daļa no pārmaiņām. Es tikai nezināju – kā. Man nebija plāna, bet es zināju. Un, kā izrādījās, jaunībā man pavērās pārsteidzošas politiskās iespējas. Kad tā notika, es nevairījos iesaistīties, jo man jau bija priekšstats par to, kas jādara – kā jāuzvedas – lai tās izmantotu.”

Džo Baidena dzīvē nav trūcis traģēdiju, taču viņa atbilde uz visiem likteņa triecieniem vienmēr ir bijusi visdziļākās cieņas vērta un ir paudusi vienu no viņa dzīves pamata pārliecībām: “Celies! Tas ir mans dzīves vadošais princips – pamatprincips un mācība, ko nevar iegūt no kāda gudra skolotāja. Dzīves māksla ir vienkārši piecelties kājās, ja esi bijis notriekts zemē. To iemāca ar piemēru un apgūst rīkojoties.”

Šo principu Džo Baidens ir izmantojis jau bērnībā. Uztraukuma brīžos viņš esot stostījies. Šāda problēma kādam citam, iespējams, atņemtu pašpārliecību, taču ne bērnam, kurš sirdī nesa pārliecību par to, ka pēc katra klupiena ir jāspēj piecelties. Baidens grāmatā atzīstas: “Savādi, bet pat tad, ja būtu iespējams, es negribētu, lai šis drūmais stostīšanās laiks pavisam izzustu no manas dzīves. Izrādījās, ka šis traucēklis bija mana lielā veiksme. Šī nasta mani stiprināja, un es ceru, ka padarīja par labāku cilvēku. Un viss, ko tā iemācīja, izrādījās vērtīga mācība visai manai dzīvei, kā arī izvēlētajai karjerai.”

Džo Baidens grāmatā pauž domu, ka politika ir personīgā goda jautājums, un stāsta, ka esot karjeru uzsācis ticēdams – ja politikā rīkojas pareizi, tad tik tiešām ir iespējams uzlabot cilvēku dzīvi. Viņš grāmatā atzīst, ka pat gandrīz četrdesmit gadus pēc iesaistīšanās politikā viņu joprojām valdzina iespējas, ko piedāvā politika un valsts darbs, un uzskata, ka politiķa karjera ir cildens aicinājums.

Pieejama arī e-grāmata.