Aija Jurjāne (1944–2015) ir savdabīga Latvijas laikmetīgās glezniecības pārstāve, kuras veikums jaunākajai paaudzei un plašākai publikai palicis mazāk zināms. Pirmais solis mākslinieces mantojuma izpētē bija 2021. gadā izdotais monogrāfiskais mākslas albums “Jaunības avots. Aija Jurjāne” (izdevniecība “Neputns”, sastādītāja Sandra Krastiņa), taču viņas daiļrade vienuviet apjomīgā izstādē nekad iepriekš nav tikusi apkopota.

Aiju Jurjāni varētu dēvēt par vienu no pirmajām, maigajām balsīm feminisma ideju laukā Latvijas mākslā. Visu mūžu Aijas glezniecības virstēma bija viņas ģimene un ar ģimenes dzīvi saistītā ikdiena. Kādā 20. gadsimta 90. gadu intervijā žurnālam “Sieviete” māksliniece atzinās, ka, viņasprāt, “netikšana glezniecībā tālāk par savu ģimeni ir kaut kas nenormāls”.

Tas apliecina, ka tā saucamā ģimenes, bērnu un “sieviešu” tēma Latvijas mākslā ilgu laiku pēc noklusējuma tikusi vērtēta kā nenopietnā, ne-lielā, ne-īstā.

Varam tikai iztēloties, kādu spiedienu nācies izturēt Aijai, spītīgi turoties pie “nenormālās” tematikas visa mūža garumā.

Muzeja izstādes konceptuālo rāmi veido septiņas dažādas virtuves – ideju un fiziskās telpas, kas harmoniski transformējas viena otrā, risinot stāstu par Aiju Jurjāni kā trīs bērnu mammu, kā skolotāju un mācekli, kā sievu un sievieti, kas nenovērsās no novecošanas procesa, bet, tieši pretēji, iekļāva to mākslas darbos.

Sieviešu dzīves virtuve nav vienīgi materiālā telpa, vēsturiski ir pastāvējušas daudz un dažādas slēptas telpas, kurās viņas veikušas savus “necilos” darbus. Ar uzmanību un vērību Aija Jurjāne lūkojusies uz tik prozaiskām lietām kā apkures katls vai gāzes plīts, lauvmutīte piemājas dārzā vai sīpolu virtene lielacainā trikotāžas tirgus tarbā.

Piefiksējot šķietami pieticīgo rutīnu un pievēršoties virtuvei kā pilntiesīgai satura un formas nesējai, Jurjāne izveidojās par vienu no pirmajām māksliniecēm, kura spēja pierādīt, ka sievietes telpa ir ļoti atšķirīga no vīrieša telpas. Viņa pārstāja izlikties, ka virtuves mākslinieču dzīvēs nepastāv vai ka “īstai māksliniecei” par katru cenu jāapgūst prasme šīs virtuves ignorēt.

Izstādes veidotāju komanda nepiekrīt apgalvojumam, ka feminisms Latvijas vizuālajā mākslā ir teorijas pārsātināts ienācējs no Rietumiem. Tas ir bijis dzīvāks par dzīvu jau krietni sen. Vēl pirms jebkādām vietējām teorijām un aprakstiem feminisma tēmas ir izlauzušās daudzu Latvijas vecākās paaudzes mākslinieču daiļradē.

Šobrīd goda lieta ir sākt to visu apzināt un analizēt, lai spētu izvietot pirmos atskaites punktus nesenajā mākslas vēsturē. Aija Jurjāne ir mūsdienām neparasti jauneklīga, asprātīga māksliniece, kura ir gleznojusi tā, it kā būtu apzinājusies, ka līdz galam viņu sapratīs vien kāds nākotnes skatītājs – mēs.