1992. gadā tiek nošņāpts Jura Podnieka mūža nogrieznis – pēc vairāku dienu meklēšanas režisora mirstīgās atliekas tiek atrastas Zvirgzdu ezerā Kuldīgas novadā. Viņš tajā bija devies nirt ar akvalangu.

Var būt, ka darbības vārds “šņāpt” šajā kontekstā nav pareizā izvēle. Vienkārši notika tā, kā notika. Tomēr ievērojamais spēks, kuru Jura Podnieka tēls iemieso jau simboliskā līmenī, ir gana spēcīgs spēlētājs – arī lai kritiski uztvertu Antras Cilinskas un Annas Vidulejas kopīgi režisēto dokumentālo filmu “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” (2024).

Franču filozofs Žils Delēzs (Gilles Deleuze, 1925–1995) savā grāmatā “Kino 2: Laikattēls” (Cinema 2: The Time-Image, 1985) brīdina par riskiem, kurus pilnvērtīgā dokumentālā materiāla uztverē var kavēt sentiments. Aizejot tā pavadā, skatītājs var paiet garām daudz dziļākiem filozofiskiem un metafiziskiem atklājumiem, kurus filmas veidotājs tajā iesakņojis.

Delēzs piedāvā ķerties pie neierastiem stāstījuma izkārtojumiem, kuri varētu izaicināt skatītāja uztveri un dot viņam impulsu pārkāpt pāri emocionālajam līmenim, lai ieraudzītu šī līmeņa nepieciešamību no pavisam cita rakursa, tādējādi nepieņemot to kā pašpietiekamu elementu, kurš tūlītēji īsteno atgriezenisko saiti starp skatītāju un ekrānu.

Vēl pakavējoties pie Delēza atziņām dokumentālā kino sakarā, viņš uzsvēris līdzīgas metodes efektivitāti attiecībā uz laika plūdumu filmas rāmī.