Muzeja izstāžu zālē valda pavisam citas tautas gars. Viena no ģeogrāfiski tālākajām tautām, kādu varam iedomāties, ir japāņi. Vai tik tāla ir arī viņu kultūra? Ne tagadējā, bet tā, kas pastāvējusi gadsimtiem. Tieši šajā muzejā ir īstā vieta, kur mēs varam par to uzzināt. Kas tad saista mūs ar japāņiem?

Par to jāprasa japāņu valodas zinātājam, gidam un kultūras pētniekam Uģim Nastevičam, kuram gan citam!

Uģis stāsta: „Tōhoku apgabalā, kas platības ziņā atbilst Latvijai, ik gadu īsi pirms Meteņiem sastopami mūsu Viepļu laika maskošanās tradīciju līdzinieki – "namahage" Akitas novada Ogas pussalā un "suneka" Ivates novada Jošihamā – kalnu gari, kas, apstaigādami vietējo mājokļus, pārliecinās par paveikto un vai tur nav sliņķu, nepaklausīgu vai raudošu bērnu, un, saņēmuši cienastu, dod svētību mājiniekiem.“

Uģis aizrāvies grib stāstīt arī par japāņu tridekšņiem jeb "kagura suzu" un to izmantošanu viņu tradīcijā, par to, cik daudz līdzību ir mūsu un viņu kultūrās, bet esmu spiests nobremzēt. Saku, ka īstu referātu par maskošanās tradīciju līdzībām labprāt noklausītos citā reizē un citos apstākļos, jo šajā izstādē redzēsim tikai materiālās kultūras objektus – pārsvarā priekšmetus.

Tad Uģis pastāsta, ka Japānas Fonda ceļojošo izstādi "Daiļā Japānas Tōhoku amatniecība" Japānas vēstniecība piedāvāja mūsu Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam un muzeja vadība atlika savus plānus, ja reiz tāda izdevība radusies. Pie tam pats vēstnieks Takase Jasuši apmeklēja izstādes atklāšanu 14. martā un pateicās par izstādes pieņemšanu un iekārtošanu.

Vēstnieka uzrunā vērts ieklausīties: „Aicinu jūs labi apskatīt katru Tōhoku amatniecības izstrādājumu. Tie noteikti izskatās ļoti japāniski, bet tajā pašā laikā varbūt jūs saskatīsiet kādas līdzības ar Latvijas tautas amatniecību. Es ceru, ka šī izstāde palīdzēs jums padziļināt izpratni par japāņu tradicionālo kultūru un liks justies tuvākiem manai valstij!”

Kam par šo izstādi varētu būt vislielākā interese, vaicāju Uģim Nastevičam, ko pazīstam ne tikai kā nopietnu zinātnieku, bet arī kaismīgu japāņu un latviešu kultūru senāko slāņu pētnieku. Uģis apgalvo, ka vispirms jau amatniekiem – viņi pat bez gida palīdzības sapratīs, kas ir kas un kā to gatavo un lieto. Citiem palīdzēs paskaidrojošie teksti, kurus viņš palīdzējis tulkot un pielāgot mūsu uztverei.

Te neliels fragments:

"Aomori novada Hirosaki pilsētas apkaimei ir raksturīgi ģeometriskie "koginzaši" izšuvumi, kas skarbā klimata apstākļos stiprina un siltina citādi plāno apģērbu. Līdzinādamies Lielvārdes jostā un citviet redzamo latvju rakstu zīmju rotājumam, izstādes skatītājos tie raisa pārsteidzošu tuvības sajūtu.

Pašmāju kokgriezēju uzmanību piesaistīs cibas un sarkani lakotās "ivaidaru" – ragainās muciņas sakē pildīšanai svētku mielastu reizēs, ko rotā priedes un dzērvju pāris –ilgmūžības un saticīgas kopdzīves simboli.

Savukārt japāņu pinumi – īpaši "bandori" (mugurspilveni), bambusa grozi un vētekles (labības vētījamās liekšķeres) un glazētās podniecības paraugi latviešu tautas daiļamatniecības meistaru acīs varētu ne tikai atklāties kā radniecīgas dvēseles darināti, bet arī kļūt par iedvesmas avotu savu darbu turpmākā pilnveidē.

Atklāšanas sarīkojumā koklēja mūsu muzeja darbinieces, bet japāņi cienāja visus ar savu tradicionālo vīnu jeb sakē, vienīgi ne no koka kastītēm, kā Japānā pieņemts, bet no mums ierastajiem māla "ķopsīšiem". Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais uzsvēra: “Pasaule ir kļuvusi pavisam maza. Latvijas iedzīvotājiem šobrīd ir iespēja redzēt tuvumā lietas, kuras pārstāv tūkstošgadīgas kultūras tradīcijas otrā pasaules malā.”