Romualds Ancāns dzimis 1944.gada 1.aprīlī Līvānu pagasta Staros. Pēc Vanagu pamatskolas un Rīgas 14. vakara vidusskolas absolvēšanas iestājas Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. Dailes teātra izrādēs Ancāns spēlējis kopš 1973.gada. Viņš filmējies aptuveni 50 filmās.

Kā 1981. gadā žurnālā “Kino” raksturo publicists Viesturs Avots:

“Ja man Romualdu Ancānu vajadzētu raksturot ar vienu vārdu, es sacītu – pamatīgums. Pēc tam varētu minēt zināmu nosvērtību, smagnējību, kas rada priekšstatu par noteiktas dzīves pozīcijas stabilitāti. To, šķiet, saviem varoņiem aktieris nodrošina gandrīz vai ar faktūru vien: lielo, stalto, bet mazliet neveiklo augumu, zemo balss tembru.”

Žurnāla rakstā ““Sociālais pieprasījums” pēc Romualda Ancāna” Viesturs Avots iezīmē, ka tad, kad 1975. gadā Ancāns kā Dailes teātra 5. studijas absolvents sāka savas profesionāla aktiera gaitas, viņa dzīvē jau daudz kas bija pieredzēts un pārdomāts. Tuvojās trešais gadu desmits, bet aiz muguras bija mācības celtniecības tehnikumā, dienests padomju armijā, darbs, vaļas brīžos dziedāšana korī.

“Šī biogrāfija, pāris teikumos ietverta, neliekas diez cik daiļrunīga, taču, domāju, tajā jaušams tas, kā nereti pietrūkst dažam labam no mūsu jaunajiem aktieriem,” spriež Avots. “Dzīvē rūdīta pieredze un reāls skatījums, atbildība un pienākuma izjūta. Tieši šīs īpašības Romualds Ancāns lika lietā vienā no savām pirmajām lielākajām lomām teātrī. Kolonijas audzinātāja Ķirškalna tēlā Andrejas Dripes “Pēdējās barjeras” dramatizējumā aktieris iejutās ar kaismīgu ieinteresētību.”

Skarbi dokumentālās jauniešu drāmas “Pēdējā barjera” (1974) režisors bija Arnolds Liniņš (Ancāna pasniedzējs konservatorijas Teātra fakultātē) un šī izrāde uzskatāma par vienu no lielākajiem veiksmes stāstiem – spēt izstāstīt sociāli problemātisku stāstu (audzinātāja darba pieredzi nepilngadīgo likumpārkāpēju kolonijā) uz teātra skatuves bez bieza un liekulīga ideoloģiska aizplīvurojuma.

No aktiera kinolomām īpaši izceļamas: policijas inspektors Martins Beks Latvijas kinorežijas meistara Jāņa Streiča televīzijas spēlfilmā “Nepabeigtās vakariņas” (1979), centīgais kolhoza traktorists Giluču Jāzeps arīdzan Streiča režisētajā Jāņu laika klasikā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), lauku muzikanta Izidora tēls Jāņa Streiča tēlojumā “Cilvēka bērns” (1991, pēc rakstnieka Jāņa Klīdzēja romāna motīviem) un bohēmas mākslinieks Vincents laikmeta tikumu drāmā “Likteņdzirnas” (1997, pēc Jāņa Klīdzēja romāna “Sniegi” motīviem, rež. J. Streičs).

Aktiera pēdējā filma bija Jāņa Streiča režisētais "Rūdolfa mantojums" (2010) – stāstā par pašapzinīgu un atjautīgu latviešu saimnieku, kurš iedrošinās staltu muguru darboties iepretim vācu muižniecībai.

Intervijā laikraksta “Diena” žurnālistei Ingai Platmalniecei aktieris 2010. gadā stāstījis: “Rupji teikšu - no vienas puses, esmu aktieris, kurš nemaz negrib izrādīt, ka ir aktieris, no otras - gribas, lai, izlasot manu uzvārdu, cilvēkiem nebūtu šaubu, kas ir Ancāns. Ir daudz personu, kuras ir radījušas savu uzvārdu, piemēram, Artmane.

Reiz biju lepns. Tieši pirms Jāņiem, kad tradicionāli rāda “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, man garām gāja pamatskolas skolēnu bariņš. Tiklīdz biju viņiem garām, tā aiz muguras ļoti zemā balsī atskanēja "Māt, atkal logā...". Kolīdz pagriezos, visi ķiķinādami pamuka vārtrūmē. Tas bija ļoti patīkami, ka tik jauni cilvēki pazīst cilvēku, kuram matos sasnidzis sniegs. Filmā taču biju vēl jauns, melniem matiem un ūsām.”

Jezups, kuram pēc Ēvalda Valtera tēlotā Pigalu Alfrēda vārdiem, vajadzēja "Rīgā, uoperā" dziedāt, mūžības ceļā devās agrā rudens sākumā – 2011. gada 15. septembrī.