25. un 26. aprīlī plkst. 18.00 Jelgavas Kultūras namā notiks dzejas lasījumi, savukārt 26. aprīlī plkst. 16.00 Jelgavas Kultūras namā dzejas interesenti aicināti uz apaļā galda diskusiju.

Festivāls noslēgsies sestdien, 27. aprīlī, kad plkst. 18.00 notiks dzejkoncerts Jelgavas Kultūras namā, piedaloties visiem festivāla dalībniekiem. Šajā notikumā dzejas lasījumi mīsies ar laikmetīgām džeza mūzikas improvizācijām, ko izpildīs Svens Vilsons (ģitāra), Toms Mikāls (taustiņinstrumenti), Toms Poišs (bass) un Rūdolfs Dankfelds (sitaminstrumenti).

Turpinot iepazīstināt ar festivāla dalībniekiem, šorīt uz kafijas tasi un dzejas rindām esam aicinājuši Nikolu Madžirovu – dzejnieku no Ziemeļmaķedonijas. 

Dzejnieks, rakstnieks un tulkotājs Nikola Madžirovs dzimis Ziemeļmaķedonijas pilsētā Strumicā Balkānu karu bēgļu ģimenē. Viņa darbi tulkoti vairāk nekā 40 valodās.

Par 2007. gadā izdoto krājumu „Relocated Stone” (Pārvietotais akmens) autors saņēmis Starptautisko Huberta Burdas dzejas balvu un Maķedonijas augstāko dzejas apbalvojumu –brāļu Miladinovu balvu. Citu lauru klāstā ir arī Kembridžas universitātes koledžas Sju Džimo sudraba lapas balva Eiropas dzejas kategorijā.

Madžirova dzejai mūziku komponējuši amerikāņu komponisti Olivers Leiks, Maikls Līgs un Beka Stīvensa.

Tulkojis Luīzes Glikas, Jehudas Amiča, Vasko Popas, Georgija Gospodinova, Iļjas Kaminska, Vāclava Havela un citu autoru darbus.

Autors bijis starptautisku dzejas pasākumu dalībnieks Aiovas universitātes Starptautiskajā rakstniecības programmā ASV, kā arī piedalījies dzejas pasākumos Vācijā, Francijā, Itālijā un citviet.

Madžirovs ir Berlīnē bāzētā starptautiskā dzejas tīkla „Lyrikline” koordinators, 2023. gadā bijis Starptautiskās Grifina dzejas balvas žūrijas loceklis.

MĀJAS

Es dzīvoju pilsētas nomalē

gluži kā laternas stabs, kuram neviens

nenomaina spuldzi.

Zirnekļtīkli saturēja sienas

un sviedri mūsu kopā sadotās rokas.

Spraugās starp pavirši mūrētiem akmeņiem

es slēpu plīša lācīti,

glābdams to no sapņiem.

Dienu un nakti es liku slieksnim atdzīvoties,

atgriezdamies kā bite, kas

vienmēr atgriežas pie iepriekšējā zieda.

Bija miera laiks, kad es pametu mājas:

koduma vieta ābolā nebija nomelnējusi,

uz vēstules uzlīmēta pastmarka ar vecu, pamestu namu.

Kopš dzimšanas es pārceļos uz klusām vietām,

un tukšumi līp aiz manas muguras

kā sniegs, kas nezina, vai tas pieder

zemei vai gaisam.

No maķedoniešu valodas atdzejojis Arvis Viguls.

Kāds ir tavs ieteikums možam un enerģiskam rītam?

Palūkoties pa logu, cauri sienām un sadzirdēt pasaules valodas.

Kuras trīs lietas tu paņemtu līdzi uz Latviju, kas, tavuprāt, simbolizē tavu valsti šodien?

Trauslo nepiederības sajūtu, ievainojumu atmiņu asās malas, nākotnes klusumu.

Par ko tu nekad nerakstītu savā dzejā?

Par oficiālajām vēsturēm.

Nosauc trīs lietas, ar ko tev asociējas Latvija?

Ar Vizmas Belševicas rindām:

“Putni mirst un dzejnieki.

Bet ne cirvja asmens

Nevar izcirst vārdu,

kas pirms nāves pasacīts.

Vārdu, ja tas izlējies,

neviens vairs nevar sasmelt.”

Ar Eizenšteina arhitektūru un ar to, ka tās ir Baltijas, nevis Balkānu valstis.

Par ko vēsta tava dzeja?

Par telpas dinamiku, telpu, kurā atrodas dinamiskas atmiņas, vārdi un klusums.

Kāds ir tavs dzīves moto?

Dzejnieks ir arheologs, kas pēta vēl neapglabātos artefaktus.

Tavs novēlējums labai dienai…

Elpo! Pirmā bija ieelpa, nevis vārds.