Pie rīta kafijas tases ar portāla TVNET lasītājiem šorīt ir apsēdies Andrē Nafiss-Saheli, kuram ir irāņu un itāļu saknes, bet kurš šobrīd savu dzīvi ir saistījis ar ASV.

Andrē ir divu dzejas krājumu autors. Viņa pirmais darbs „The Promised Land: Poems from Itinerant Life” (Apsolītā Zeme: dzejoļi no ceļinieka dzīves) izdots 2017. gadā, kam 2022. gadā sekoja krājums „High Desert” (Augstais tuksnesis).

Līdztekus viņš bijis 2020. gadā izdotās antoloģijas „The Heart of a Stranger: An Anthology of Exile Literature” (Svešinieka sirds: Trimdas literatūra) redaktors.

Autors ir tulkojis vairāk nekā divdesmit daiļliteratūras, dzejas un zinātniskās literatūras darbus, tostarp Onorē Balzaka, Emīla Zolā, Abdellatifa Laabi, Ribkas Sibhatu un citu autoru darbus.

Autors regulāri publicējas izdevumos „Times Literary Supplement”, „The Bafflerand Poetry” un citos, strādā Kalifornijas universitātē Deivisā kā asociētais profesors.

Nekurienes otrā puse

Desmit metrus virs zemes,

kādā industriālas nomales noliktavā,

pilsētā, kur mēs nekad nebijām dzīvojuši,

es nometos ceļos gandrīz tukšā konteinerā,

lai apcerētu, cik nožēlojama mūsu klaidonība:

dažādi, salasīti krēsli, virtuves lietas

vecākas par mani, bērnu drēbītes,

ierāmēti diplomi, grāmatas valodā,

kuru tēvs man neiemācīja (tas būtu

traucējis manai asimilācijai),

un man prātā e-pasts no mātes:

„Mēs esam nolemti, paglāb, ko vien vari.”

Un te nu es biju, nekurienes

otrā pusē, saulainā Itālijā... Par spīti

tehnoloģiskajām pārmaiņām mums apkārt,

nelaimes ziņas joprojām piegādā telegrammas:

Bankrots. PUNKTS. Piedod. PUNKTS. Bez pajumtes.

PUNKTS... Atceries, brāl,

kad vecāki sauca mūs par „pasaules pilsoņiem”,

tas iedvesa lielas cerības?

Taču pasaule izrādījās cilšu tikumu pilna,

un tāpēc čemodāns būs tavs vienīgais draugs,

kamēr Šihuana fantāzija par Dievišķo Mūri

izplatās visā pasaulē.

Pirms pāris nedēļām divi poliči Katānijā

ar lopu dzenamiem mietiem spīdzināja

sešpadsmitgadīgu puisi no Dārfūras, lai sniegtu

šādu mācību: „Lai ko teiktu valdība,

tu šeit neesi vēlams.”

It kā to būtu vajadzējis atgādināt...

Visās malās zaļkreklainie

ticīgie ceļ savas mēslu dakšas,

lai patriektu monstru no Citādības,

tāpēc neprasiet, kāpēc man patīk

aizbraukt un riebjas atgriezties.

(Vai atbilde būtu kaut kur šai konteinerā?

Nav... Bet atcerieties Cicerona teikto –

vienīgās zāles pret trimdu ir mīlēt

katru pilsētu tā, it kā tā būtu dzimtā,

bet pagātne vienmēr ir vieglāka...)

Jaunībā es sevi iztēlojos

kā Indiānas Džonsu, vēlāk,

jau erudītākam, nāca reālāki elki:

Petri, Šlīmans, Kārters, Kenjons –

taču vēsturi nevar izglābt no pīšļiem –

viss, ko tu saglabāsi, kādudien sairs

tev rokās. „Pārējo izmetiet vai sadedziniet,”

es teicu noliktavas strādniekam,

kad braucām ar kravas liftu atpakaļ lejā.

Lai nolādēti tie, kuri apgalvo, –

elle esot kaut kur apakšā;

viņi noteikti nav tur bijuši.

No angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs.

Kāds ir tavs ieteikums možam un enerģiskam rītam?

Es parasti no rītiem pieļauju kļūdu – līdz ar pamošanos sāku iedziļināties globālos jautājumos. Tomēr šī procesa rezultātā rodas dusmas, kas ir neizsīkstošs enerģijas avots.

Kuras trīs lietas tu paņemtu līdzi uz Latviju, kas, tavuprāt, simbolizē tavu valsti šodien?

Es nepārstāvu vienu valsti vai kultūru, taču varu ieteikt veselas trīs lietas no trim dažādām vietām, kas saistītas ar manām saknēm un manu dzīvi. No Apvienotajiem Arābu Emirātiem es ņemtu līdzi tradicionālo arābu nabatī dzeju, no Itālijas – pudeli grapas, bet no Irānas - persiešu dzejnieka Firdousī eposu “Šāhnāme”.

Par ko tu nekad nerakstītu savā dzejā?

Tas ir ļoti pretrunīgs jautājums. Taču tas nenozīmē, ka to nav vērts uzdot. Es uzskatu, ka mums, dzejniekiem, ir jābūt iespējām rakstīt par “visu”.

Nosauc trīs lietas, ar ko tev asociējas Latvija?

Folkloras tradīcijas, Baltijas reģions un dzejas festivāls “Page Break”.

Par ko vēsta tava dzeja?

Par jebko, kas apbēdina tos, kas atrodas varas pozīcijās. Un ne jau tāpēc, ka es ticētu, ka eksistē absolūts ļaunums. Dzīve uz zemes ir elle un mēs paši to esam izveidojuši. Ar to es domāju katru no mums.

Kāds ir tavs dzīves moto?

Man tāda nav, bet es to labprāt aizņemšos no romiešu vadoņa Koriolāna: “Arī citur ir pasaule”.

Tavs novēlējums labai dienai…

Lai beigtos visi kari! Lai gan uz to cilvēki cer jau kopš brīža, kad vēl dzīvoja alās.