Tāpat kā cilvēkam, arī muzejam ir sava ikdiena, kad ir noteikts rituāls  rītam, visai dienai un naktij, kad guļ gan cilvēki, gan ēkas – tikai modrie sargi neguļ. Ikdienas rutīna mums, muzeja apmeklētājiem, nav redzama, un reti kad zinām, ko dara, piemēram, restauratori.

Mēs nākam uz muzeju, lai atpūstos, izklaidētos, iepirktos tirdziņā, iegrieztos krodziņā un arī lai svinētu gadskārtu svētkus. Kā būtu, ja muzejs nebūtu muzejs muzejiskā izpratnē, kur mēs apskatām eksponātus, kuriem nereti nedrīkstam pat pirkstu piedurt?

Kā būtu, ja muzejs no muzeja pārtaptu par īstenību – kur patiešām viss notiek kā Latvijā pirms 200 gadiem? Meitenes maltu, arājs artu, vecāmāte vārītu putru, māmiņa vērptu, ganiņš stabulētu un precinieki dīžātu zirgus pagalmā.