Par to esmu pilnīgi drošs, jo pats biju viens no diviem „Pulkā eimu, pulkā teku“ idejas autoriem. Otrs bija Ojārs Rode, toreiz – LVU Cietvielu fizikas institūta folkloras draugu kopas „Budēļi“ vadītājs.

Par savu ideju – organizēt folkloras svētkus bērniem un jauniešiem – pastāstījām Rīgas Folkloras kluba sanāksmē un saņēmām atbalstu, pie tam dižais folklorists Dainis Stalts ieteica svētku devīzi – „Pulkā eimu, pulkā teku, pulkā darbu padarīju“, no kā izveidojās tagadējais festivāla nosaukums.

Neiespējamā misija kļūst iespējama

Tagad ir normāli, ja katru gadu rodas jauns folkloras festivāls, bet tolaik tuvākā un vienīgā vieta, kur bijušajā padomju impērijā kaut kas līdzīgs notika, bija Lietuva ar savu „Skamba, skamba, kanklai!“. Par to, kas notika aiz robežām, zināja gan tikai nedaudzi Latvijas skatuviskās dejas pārstāvji, kuriem bija laime apmeklēt starptautiskus folkloras svētkus ārvalstīs.

Mūsu gadījumā bija ievērojams apgrūtinājums – mēs gribējām radīt folkloras svētkus bērniem, bet padomju kultūras vadlīnijas bija tādas, ka folklora ir atmirstoša parādība, ar ko nodarbojas veci cilvēki un zinātnieki.

Pateicoties tam, ka izdevās atrast atbalstu, tēlaini sakot, „klauvējot pie Latvijas Universitātes vadības un Izglītības ministrijas ierēdņu sirdsapziņām“, tapa pirmais festivāls, kas sākumā bija tikai viens koncerts un rotaļas LU Lielajā aulā. Piedalījās tikai sešas bērnu folkloras kopas un LU deju pulciņš „Dancītis“. Vairāk dalībnieku nebija.

Pēc tam bērnu un jauniešu folkloras kopu skaits jau sāka strauji augt un koncerti nebija vienīgā kopā dziedāšanas, muzicēšanas un dejošanas forma.

Izaugsmes gadi

“Pulkā eimu, pulkā teku” nav festivāls, kurā skatītājiem jāsēž un jāvēro. Tas, ka jāveido kopīga, plaša norise, kur svarīga ir bērnu un jauniešu sadarbība, kur būtībā paši jaunieši organizē festivālu bērniem un kur bērni no visas valsts satiekas, lai iepazītos, muzicētu, stāstītu un dejotu, kā modelis izveidojās pirmajos piecos gados.

Priekšnesumi, protams, bija un ir, un tajos katram ir iespēja sevi parādīt, bet par priekšnesumiem svarīgāka ir kopā darbošanās gan dažādu žanru, gan formu ietvaros.

Pašreizējā svētku modelī kā stabilas vērtības gadu gaitā izveidojušās „Izzinošās takas“, kas sākumā bija kā pasaku takas – šogad festivāla norises vietā Zasā tā nosaukta par “Skaņu ainavu“.

Folkloras konkursu uzvarētāji rāda savas prasmes laureātu koncertā – jau minētajā Zasā norisinājās pat trīs vienlaicīgi koncerti, jo talantīgu folkloras draugu jau sapulcējies tik daudz, ka vienā koncertā nekādi nav saliekami.

Plašāka izvērsuma koncerts kļuva iespējams tikai pēc 1996. gada, kad ilgu diskusiju gaitā nostabilizējās uzskats, ka

konkursi attīsta bērnu prasmes līdz tādam līmenim, kas raisa pietāti pret skolotāju, kas prot attīstīt savu audzēkņu talantus.

Daži sarīkojumu veidi laika gaitā ir sarukuši. Piemēram, 1988. gadā notika bērnu pašdarināto rotaļlietu tirdziņš, kura ienākumi tika ziedoti festivālam „Baltica“. Tagad tādi tirdziņi notiek skolās un pat bērnudārzos Mārtiņos, bet toreiz tā bija novitāte.

Savulaik svētki notika tikai Rīgā, Latvijas Universitātē un Rīgas skolās, bet tagad ir gan novadu svētki, gan Nacionālais sarīkojums kādā no novadiem. Folkloras konkursi notiek sākumā novados, bet noslēguma fināli pēdējos gados norisinās Rīgas Latviešu biedrības namā.

“Pulkā eimu, pulkā teku” ir arī integrācijas paraugs. Tā saziņas valoda ir tikai latviešu valoda, kaut dalībnieku skaitā ir arī mazākumtautību folkloras kopas.

Bērnu folkloras kopas ar savu programmu piedalīsies arī 2025. gada Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos, bet pirmā reize bija 1995. gadā, kad Mežaparka Lielajā estrādē, skatītājiem par lielu pārsteigumu, mazie folkloristi tā dejoja „Rīgas Pērkonīti“, ka izsauca aplausu vētru. Vēl būtu garš stāsts stāstāms par brīnumiem, kas notiek Peptiņā, kā to mēdz mīļi dēvēt festivāla dalībnieki.

Galvenā Peptiņa zīmola pazīme ir tā, ka katram gadam ir jauna tēma – jauns vizuālais tēls un garamantas tiek cilātas un apgūtas jaunā griezumā.

Pirmos piecus gadus festivālu rīkoja LU folkloras kopu „Dandari“ un „Budēļi“ jaunieši, pēc tam rīkošanu pārņēma LU fonds „Juventus“, bet no 1992. līdz 2008. gadam – LU Etniskās kultūras centrs, kura likvidēšana nozīmēja, ka rīkotāji vidū universitāte vairs nebūs. Tagad galvenais rīkotājs ir biedrība “Aprika“, kura darbojas ciešā sazobē ar Valsts Izglītības satura centru, pašvaldībām un finansētājiem.

Svētki vienmēr noslēdzas ar pamatīgiem dančiem. Pēdējos gados dančus spēlē pieaicināti pieauguši muzikanti, kas reiz paši tos lekuši kā bērni. Tā, piemēram, pagājušajā gadā dančmeistari bija no bungu un dūdu grupas „Auļi“, bet šogad – no „Teikas muzikantiem“, kuru kapelu kuplināja Katrīna Dimanta.

Ojārs Rode, PEPT dibinātājs: „Toreiz mēs, "Budēļi", 80. gadu sākumā kopā ar Ernesta vadītajiem “Dandariem” likām spēkus kopā, lai Latvijas Universitātē ieviestu latviskās tradīcijas. Sākām ar Mārtiņdienu, Ziemas saulgriežiem un arī bērnības svētkus profesoru un darbinieku bērniem veidojām atbilstošus izpratnei par senču gudrību.

Man jau liekas, ka izdarījām ļoti labu un svētīgu darbu ar bērnu folkloras svētku iedibināšanu – no uz vienas rokas pirkstiem skaitāmām bērnu folkloras kopām 1984. gadā tagad tajās jau darbojas tūkstošiem bērnu.

Toreiz tas nemaz nebija viegli, tāda to laiku neiespējamā misija – bijušās padomju impērijas teritorijā bērnu folkloras svētki nekad nebija notikuši. Vēlu tagadējiem rīkotājiem labus panākumus "Pulkā eimu, pulkā teku" ritināšanā un noteikti nākamo jubileju rīkot Rīgā.“

Ģimeņu folkfestivāls "Taka" – “Pulkā eimu, pulkā teku” idejas turpinātājs

“Pulkā eimu, pulkā teku” var uzskatīt par visu citu folkloras svētku priekšteci un arī ietekmeli. Bērnu un jauniešu folkloras kustība radīja to ideju lauku, kas netieši un arī tieši ietekmēja pat vislielāko Baltijas reģiona folkloras festivālu “Baltica”, tautas deju festivālu „Sudmaliņas“ un daudzos mazos festivālus novados.

Arī visjaunākajā – ģimeņu folkloras festivālā „Taka“, kura idejas autore ir mūziķe un pētniece Asnate Rancāne, jūtama tieša vai varbūt netieša Peptiņa ietekme. Kad jautāju Asnatei, vai viņa ir piedalījusies Peptiņā, saņemu atbildi, ka pati sev par pārsteigumu mājās atradusi dalībnieka kartīti no 2005. gada svētkiem.

Protams ne „Takai“, ne citam festivālam nav jākopē Peptiņš, bet visiem ir jāturas pie tautas nemateriālās kultūras mantojuma, jāmeklē veidi un līdzekļi, kā garamantas aktualizēt mūsdienās.

Tāpēc ļoti liels prieks, ka pirmais ģimeņu folkloras studijas „Garataka“ radītais festivāls ir izdevies teicami, tagad tikai jāsaprot, vai tam būs turpinājums.

Vienu reizi sarīkot kaut ko skaistu var pat brīvajā laikā, bet to darīt regulāri desmitiem gadu no vietas jau prasa profesionālu komandu, neatslābstošu un intensīvu darbu, kā arī regulāru finansējumu.

Tas „Takas“ rīkotājiem varbūt liels izaicinājums, jo jākonkurē ar citiem festivālu rīkotājiem. Turpretim „Pulkā eimu, pulkā teku“ ir nemateriālās kultūras apguves programma un tā daļēji tiek finansēta no valsts līdzekļiem.

„Teikas muzikanti“, stāstnieks Guntis Pakalns un Upītes folkloras kopa “Upīte” paspēja piedalīties gan PEPTā, gan jaundzimušajā ģimeņu folkloras festivālā „Taka“. "Upītes" vadītāja Andris Slišāns labi atceras 1989. gada svētkus, jo no tā laika viņam ir palikusi dalībnieka nozīmīte.

Par PEPTu viņš saka, ka visa viņa dzīve ir bijusi ar to saistīta – sākumā, kā mazam puiškānam piedaloties vecāku Irēnas un Antona Slišānu vadītajā bērnu folkloras kopā un ar laiku pārņemot kopas vadību pašam. Andris ir radošu ideju pārpilns, arī PEPTa nākotni viņš redz attīstībā un jaunu, mūsdienīgu iespēju izmantošanā, lai apgūtu nemateriālās kultūras mantojumu un tad popularizētu apgūto tālāk ikvienam, kuram interese un dzirdīgas ausis.

Pavisam negaidīti ziņu atsūtīja folklorists un valodnieks Austris Grasis. Viņš palielījās, ka viņam esot festivāla krekls. Jautāju, kur viņš to ņēmis? Izrādījās, ka Austris kā pa miglu atceroties, ka kreklu pircis LU garderobē, kur bijis tāds kā suvenīru tirdziņš, bet no pašiem svētkiem gan neko daudz neatminot.

Toties Austra sieva Ieva Freinberga atgādināja, ka viņa gan daudz atceroties, jo par svētkiem vismaz četras reizes veidojusi savu autorraidījumu „Klēts“ Latvijas Televīzijā.

Kopā abi uzrakstīja šo novēlējumu:

„Kopš 1984. gada izaugušas jaunas paaudzes, kurām folklora ir dzīvesziņa un dzīvesveids. Paaudzes, kurās mazie bērneļi, kurus skolotāji toreiz, pirms 40 gadiem, veda pie rokas un visu ierādīja, kļuvuši par dzīvesgudriem folkloras skolotājiem un zinātniekiem, talantīgiem muzikantiem, sava novada patriotiem, garamantu vācējiem un tālākdevējiem. Un nu viņi jau saviem bērniem un pat mazbērniem māca ieaugt senču gudrībā. Lai tas turpinās! Un paldies PEPTam par iesākumu!“