"Nekādas attīstības, nekādas izklaides, necik nožēlas” – festivāls "Skaņu mežs" piesaka jaunus mūziķus

Vokālās improvizatores Šārmeinas Lī albuma "KNVF" dizains.
Vokālās improvizatores Šārmeinas Lī albuma "KNVF" dizains. Foto: Bandcamp/Erratum Musical

Virsrakstā paustā atziņa ir kāda mūzikas apskatnieka veltītie vārdi franču skaņu māksliniekam un trokšņu mūziķim Romēnam Pero, vienam no šīgada festivāla "Skaņu mežs" viesiem. Tie labi paskaidro festivāla kopējo filozofisko ievirzi – pacietīgi sekot izraudzītajam ceļam mūzikā, nesekojot valdošo modes tendenču košajām norādēm, bet attīstot pašiedvesmotas izteiksmes trāpīgāku nokļūšanu līdz klausītājam. 

Mūzikas festivāls “Skaņu mežs 2024” kultūras ēkā “Hanzas Perons” norisināsies 4. un 5. oktobrī. Sekojot pagājušo mēnešu laikā izziņotajiem viesiem (duetiem “Autechre” un “Armand Hammer”, kā arī ģitāristam Fredam Fritam), festivāls izziņo nākamo mākslinieku vilni.

Šoreiz iepazīsimies ar eksperimentālā metāla grupu “The Body” ar vokālisti Dis Fig, ievērojamo īru dziedātāju un komponisti Dženiferu Volšu (Jennifer Walshe), kā arī trokšņu mūziķi un komponistu Reivenu Čakonu (Raven Chacon), kurš pērn bija spiests atcelt savu uzstāšanos festivālā, taču šogad to apciemos jau kā Makārtura “ģēniju” balvas laureāts. Šī balva ir mecenātu Džona un Ketrīnas Makārturu 1981. gadā iedibināta atbalsta programma ASV pilsoņiem – radošo jomu izcilniekiem.

“The Body” & Dis Fig

Amerikāņu izdevums “Rolling Stone” duetu “The Body” nodēvējis par “vienu no smagās mūzikas interesantākajām grupām”, piebilstot, ka tā rada žanriski grūti definējamu mūziku. Tas, iespējams, tādēļ, ka no doom vai sludge metāla apakšžanru konvencijām to atdala drosmīgi eksperimenti ar tādiem žanriem kā power electronics, noise un basu mūzika.

Foto: Publicitātes foto

Īpaši izceļams ir ģitārista un vokālista Čipa Kinga (Chip King) savdabīgais vokāls – tie ir spalgi, asi, apskaņojuma distortēti balss cirtieni, kas rada distanci starp izpildītāju un panākto skanējumu: aizverot acis, ir grūti iztēloties ķermeni, kam piederētu šāda balss.

“The Body” bieži sadarbojas ar citiem māksliniekiem. Dažreiz tās ir grupas no radniecīgām metāla un trokšņu roka aprindām, kā, piemēram, “Vampilia” vai “Full of Hell”, taču dažreiz – projekti no eksperimentālās elektroniskās mūzikas lauka.

Sākotnēju ievērību šajā žanrā grupa izpelnījās ar 2012. gada albumu I Shall Die Here, ko producējis projekta “The Haxan Cloak” darbinātājs (un tagad arī videospēļu un filmu mūzikas komponists) Bobijs Krliks (Bobby Krlic). Šo atmosfērisko albumu, kas vienlaikus izklausījās pēc metāla ieraksta un distopiskas, urbānas skaņu ainavas, publicēja izdevniecība RVNG Intl., kas tik tiešām ar metālu strādā reti.

Šo grupas sadarbību klāstu papildina jaunākais ieraksts “Orchards of a Futile Heaven”, ko publicējis leibls Thrill Jockey un kurā grupai pievienojusies vokāliste un industriālās post-klubu mūzikas producente Felīcija Čena (Felicia Chen) jeb Dis Fig.

Mūziķes temperaments itin labi piestāv grupai “The Body” – medijs “Pitchfork” viņas 2019. gada solo albumu PURGE raksturo kā “emocionāli saspringtu” un pilnu ar kontrastējošiem vardarbības un patvēruma mirkļiem. Savukārt portāls “Resident Advisor” par In Blue, mākslinieces sadarbības albumu ar producentu The Bug, raksta: “Dis Fig klātbūtne šeit ir transformatīva. The Bug vienmēr sadarbojies ar izciliem mūziķiem, un Dis Fig izceļ viņā labāko.”

“The Body” bundzinieks un programmētājs Lī Bufords (Lee Buford) jaunajam albumam izvēlēto elektroniski dobjo skanējumu skaidro:

“Es vienmēr esmu tiecies pēc smagām lietām, taču man nekad īsti līdz galam nav patikusi smagā ģitārmūzika – cilvēks nekad nespēs panākt tik “smagu” skaņu, cik ģitāra.”

Dis Fig piebilst, ka ierakstā dzirdamā balss uztverama par pieejamāko emocionālā kontakta punktu citkārt tik mašināli dārdošajā mūzikā.

Britu medijs “The Guardian” šo sadarbību raksturojis kā “ellīgi dziļu” un “tumšu, bet gandarījumu sniedzošu”. Tas pavisam noteikti būs – burtiskā izpratnē – skaļākais koncerts šī gada “Skaņu mežā”.

Dženifera Volša un Nīls Laks

“Pasaulē nav neviena līdzīga Dženiferai Volšai,” kādā no savām apcerēm atzinis medijs “New York Classical Review”. Komponiste Dženifera Volša (Jennifer Walshe) ir viena no mūsdienu pazīstamākajām īru skaņradēm.

Foto: Jostjin Jigvoet

Par viņas mūziku izdevumam “The New Yorker” rakstījis ievērojamais mūzikas kritiķis un apskatnieks Alekss Ross (Alex Ross):

“(..) Volša labāk nekā jebkurš man zināms mākslinieks spēj atainot mūsdienu digitalizētās pasaules grotesko, netīro, trakulīgo, pēc grēksūdzēm izmisušo un reizē arī teju cildeno dabu. (..) Viņa sevi ir pierādījusi ne tikai kā komponiste, bet arī kā aizgrābjoša vokāliste, šķelmīga komiķe un stāstniece, kā arī ražena videodarbu un vizuālās mākslas autore.”

Medijs “The Guardian” viņas mūziku raksturojis kā “īpaši iespaidīgu un eksistenciālu”, savukārt žurnāls “The Wire” Volšas 2020. gada mākslīgā intelekta asistēto albumu A Late Anthology Of Early Music Vol 1: Ancient To Renaissance ierindojis starp 50 gada labākajiem mūzikas ierakstiem. Volša šobrīd strādā par pasniedzēju Oksfordas universitātē.

Komponiste “Skaņu mežā” uzstāsies kopā ar tautieti Nīlu Laku (Neil Luck) – komponistu un vokālistu, kas primāri ieinteresēts muzikālajā teātrī un multimediju mākslā. Laks gadu gaitā piedalījies Venēcijas biennālē un klasiskās un laikmetīgās mūzikas festivālā “BBC Promenade”, kā arī sadarbojies ar tādām mākslas institūcijām kā Teita galerija (Tate Gallery) un “Institute for Contemporary Arts”. Laks šobrīd ir eksperimentālās mūzikas profesors Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā.

“Attapīgā un rotaļīgā Volšas un Laka teatralitāte sniedzas pāri digitālam tukšumam un cilvēcisko tehnoloģijas,”

par Rīgā gaidāmo priekšnesumu raksta žurnāls “The Wire”.

Reivens Čakons

46 gadus vecais Reivens Čakons (Raven Chacon) pērn kļuva par pirmo Amerikas pamatiedzīvotāju, kas saņēmis Pulicera balvu mūzikā. Šī festivāla kontekstā ir nozīmīgs arī fakts, ka viņš ir viens no retajiem eksperimentālajiem mūziķiem, kuru karjeru iezīmējis šis apbalvojums.

Eksperimentālās mūzikas mākslinieks Reivens Čakons.
Eksperimentālās mūzikas mākslinieks Reivens Čakons. Foto: Neal Santos

Medijs “The New York Times” uzsvēris zīmīgu detaļu, ka Čakons ir arī pirmais harsh noise mūziķis, kas saņēmis Pulicera balvu mūzikā. Ar apzīmējumu “harsh noise” tiek domāts tāds skaņu kopuma paveids, kuram raksturīga intonatīva rīstīšanās, iekavēšanās; tie ir arī toņi, kuri kairina ausis, piemēram, skaļa čīkstoņa vai rupjš, skrāpējošs troksnis.

Čakona uzstāšanās bija paredzēta jau pagājušā gada “Skaņu mežā”, taču mākslinieks atcēla vizīti ģimenes locekļa nāves dēļ. Toties 2024. gadā Čakons ieradīsies “Skaņu mežā” jau kā prestižā Makārtura “ģēniju granta” laureāts – saņemdams šo balvu līdzās Pulicera balvai mūzikā, Čakons kļuvis par vienu no godalgotākajiem avangarda komponistiem ASV.

Reivens Čakons bērnību pavadīja navahu indiāņu rezervātā Arizonā. Viņa vectēvs bija tradicionālās navahu mūzikas dziedātājs, un šajā periodā viņš daudz klausījās radio mūziku, tāpat arī kantrī un smago metālu. Čakons jau no bērnības mācījās klavierspēli.

Viņa ģimene vēlāk pārcēlās uz Ņūmeksiku, kur viņš sāka spēlēt ģitāru un elektroniku. Čakons šobrīd dzīvo Ņujorkā kopā ar sievu Kendisu Hopkinsu (Candice Hopkins), kas vada organizāciju “Forge Project”. Čakons ir mācījies Kalifornijas Mākslas institūtā pie tādiem ievērojamiem mūziķiem kā Mortons Subotniks (Morton Subotnick), Maikls Pizaro (Michael Pisaro), Džeimss Tenijs (James Tenney) un Vadada Leo Smits (Wadada Leo Smith).

Viņa kompozīcijas robežojas no modernas, taču lielākoties tradicionāli notētas stīgu un lielu ansambļu mūzikas līdz ekstravagantiem skaņdarbiem, kas jāatskaņo ar kuģu miglas taurēm, šaujamieročiem, cirvjiem un apskaņotiem sadzīves priekšmetiem. Viņa mūzika ir skanējusi kā zem klajas debess, tā Alkatrasas cietumā.

Šārmeina Lī

Sidnejā dzimusī un Ņujorkā dzīvojošā Šārmeina Lī (Charmaine Lee) izceļas ar unikālu vokālās improvizācijas stilu, ko raksturo spontanitāte un rotaļīgums. Balss tiek kombinēta ar tehniskiem palīglīdzekļiem – pastiprinātājiem, mikrofoniem un skaņas pārveides iekārtām.

Eksperimentālās mūzikas vokāliste Šārmeina Lī.
Eksperimentālās mūzikas vokāliste Šārmeina Lī. Foto: Publicitātes foto

Vokāliste izmanto amplifikāciju (skaņu svārstību pastiprinājumu), lai padarītu sadzirdamas pat “vismazākās” un citkārt nejaušās mutes dobumā mītošās skaņas, savā mūzikā tās padarot par centrālo elementu.

Lī lasījusi lekcijas vairākās mācību iestādēs, tostarp Prinstonas, Kolumbijas un Stenfordas universitātē. Žurnāls “The New Yorker” viņas radošo devumu noraksturojis kā “satriecošu”.

Vomir

Franču skaņu mākslinieks un trokšņu mūziķis Romēns Pero (Romain Perrot), kas strādā ar segvārdu “Vomir”, savu karjeru aizsāka jau 1996. gadā, un kopš tā laika viņa daiļrade piedzīvojusi vairāk nekā 300 publikācijas. Tādi mediji kā “The Quietus” un “Les Presses du Réel” viņu atzinuši par harsh noise wall kustības līderi: viņa priekšnesumi ir destruktīvi un skaļi, bet vienlaikus statiski.

Skaņu mākslinieks un trokšņu mūziķis Vomir (Romēns Pero).
Skaņu mākslinieks un trokšņu mūziķis Vomir (Romēns Pero). Foto: Publicitātes foto

Romēna Pero “anti-visa” skatījums uz mūziku skatījums reiz ticis raksturots šādi: “nekādu ideju, nekādu pārmaiņu, nekādas attīstības, nekādas izklaides, necik nožēlas”.

“The Body”, Dis Fig, Reivena Čakona un Šārmeinas Lī priekšnesumus atbalsta bezpeļņas organizācija “Trust for Mutual Understanding” (ASV). Dženiferas Volšas un Nīla Laka priekšnesumus atbalsta “Culture Ireland”.

Festivālu “Skaņu mežs” atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Kultūras ministrija, Gētes institūts Latvijā, Nordic Culture Point, fonds Trust for Mutual Understanding un Valmiermuižas alus.

“Skaņu mežs” ir dalībnieks novatoriskajai mūzikai veltītajā platformā “SHAPE+” un projektā “tekhnē” – abus atbalsta Eiropas Savienība.

Divu dienu festivāla biļetes atrodamas tīmekļa vietnē www.bilesuserviss.lv, vairāk info - www.skanumezs.lv.

Nepalaid garām!

Uz augšu